|
Sep. 6th, 2017|10:16 am |
Tā attieksmes ķēde, kad vispirms nejūties gluži viens, kad būtu jājūtas, bet pasmejies un atvēcinies, tad sajūta kļūst aizvien pastāvīgāka un biedējošāka, tad vienlaikus mijas panika un ziņkāre, tad pamazām notici, tad pētī un izmeklē, tad pieņem kā faktu gan to, ko izdodas noskaidrot, gan arī to, ko neizdodas - "tā tas vienkārši ir, un viss", un samērā puslīdz relatīvi liecies mierā, sadzīvo gan ar domu, ka neesi viens, gan ar konkrētiem un ne konkrētiem komunālā dzīvokļa, kas ir tava galva, kaimiņiem, un tad jau sāc uzmanīties, lai viņiem netraucētu - pats savā galvā. Nu, tur, mūzika uz austiņām 6os no rīta varbūt nav labi, par to jāatvainojas un varbūt pat jāpielabinās, un tā.
Tā rodas šizofrēnija un reliģijas. |
|