|
Oct. 23rd, 2013|04:01 pm |
Reizēm man tikai ar pārcilvēciskām pūlēm izdodas no labi audzinātas meitenes vienā mirklī nepārvērsties par hrestomātisko bābu no pārlādētā trolejbusa, kas pavisam nejauki izturas pret pārējiem pasažieriem un vicinās ar iepirkumu tīkliņu vienā rokā un štoku otrā. Vieni no tādiem brīžiem atgadās pie veikala ieejas, kad es rātni stāvu pie durvīm un gaidu, kad pa tām pabeigs iziet izejošie veikala apmeklētāji, un tikmēr citi veikalā iekšāiet gribētāji gatavi mani savā ceļā nošķūrēt. Viņiem laikam (tak kāds laikam - pilnīgi noteikti) šķiet, ka es pie durvīm stāvu un ieeju bloķēju tāpēc, ka man vienkārši patīk tā stāvēt, bet tā nestāvēt man būtu tas pats, kas plikai uz ielas iziet. Tādos brīžos man gribētos, kaut man būtu tas hrestomātiskais štoks, ar ko kraut tiem sivēniem, kas lien man priekšā, kamēr es, bļaģ, ievēroju labas manieres.
Un vēl es laikam drīz nēsāšu līdzi stibu, ar ko šaut pa staipīgajiem taustekļiem katram sūda rasistiskajam kinderam, kurš, mani ieraudzījis, automātiski stiepj roķeli un prasa naudu. Jo reflekss tāds. Tā un tikai tā ir jāreaģē uz gaišu ādas krāsu. Pie visa pierod, izņemot šo. Šitā roķeļu kārstīšana un manis bakstīšana mani kaitina ar katru reizi vairāk un vairāk, un man liekas, ka vienreiz es neizturēšu un ka' maukšu pa tiem kārstīgajiem tausteklīšiem. |
|