| Sabiedriskais transports darbdienā pirms astoņiem rītā, |
May. 9th, 2013|09:43 pm |
kad visi brauc uz darbiem un skolām:
Rīgā: visi drūmi, īgni, dusmīgi; kādam gar austiņām drusku skan cauri mūzika no pleijera, apkārtējie knapi valdās, lai nekrautu tam pa mūli; ja kāds sarunājas ar blakusstāvošo, bērnu vai pa telefonu, tad apkārtējie nosodoši lūr.
Manilā: visi bezrūpīgi, skan dzīvespriecīgas čalas, kāds diezgan normālā skaļumā pa pleijeri/telefonu spēlē popsu, pats dzied līdzi, pāris metrus tālāk kāds cits iedziedas līdzi, vēl kaut kur kāds, bet vēl cits bungo līdzi ritmu (šitas ir riktīgi kaitinoši). Šitā dziedāšana, dungošana un bungošana līdzi mūzikai vai pat bez vispār Manilā ir raksturīga, to dara pat vientuļi pasažieri.
Tikām es trenēju vīru mest pareizos nosodošos skatienus - lai nav akurāt nikni un agresīvi, tomēr nepārsūdzamu notiesājošu spriedumu pasludinoši, kā arī pareizi izrunāt un izrādīt vārdu "normāli", atbildot uz jautājumu "kā tev iet?", līdz viņam vingrinājumi apnika, un uz manu kārtējo jautājumu "kā tev iet?" atbildēja "forši!" un parādīja mēli. Bezkauņa.
Vēl darbdienas rīta dunā netīras, riebīgas, noslogotas ielas malā uz vēl riebīgāka trotuāra novietota dranduļīga mocikleta bija atgūlusies viena jaunuve ar cigareti eleganti nolaistā rokā - kā no visdārgāko tūristu paradīžu pludmaļu bildēm - viss - poza, sejas izteiksme, attieksme, tā cigarete. Tūliņ nāks masieru brigāde taisīt smalkumsmalku spā.
Lūk. Ja nebūtu riebīgās vēstniecības klapatu, varētu teikt, ka iet forši, a tā - normāli. |
|