| Zvērēni |
Dec. 22nd, 2011|02:58 pm |
|
Tā mums te abiem ar vīru baigi neiet. Vīram megadrāma ar nule kā pilngadību sasniegušo meitiņu (dziļa, dziļa daudznozīmīga nopūta: neviens no viņiem NEKO nesaprot, abiem ir attaisnojums, jo astoņpadsmitgadīgām meitenēm parasti saprāts ir devies atvaļinājumā uz vismaz pāris gadiem, savukārt vecāki tak vispār nekad nerubī fišku). Savukārt man megadrāma ar suni, kurš pēc suņvecuma standartiem ir vienā vecumā ar vīrameitu. Dzīvnieks pasācis dažreiz aizdomīgi nejauki izdarīties, meklēju pa internetiem, kā to lietu risināt, un uzzināju (ak, kāds parsteigums!), ka es esmu līdz šim visu, visu, visu pilnīgi nepareizi darījusi (izņemot komandu un noteikumu mācīšanu), un rezultātā man ir gudrs, prātīgs un lielākoties paklausīgs mīļš pusteļsuns ar dažiem aizdomīgiem potenciāli bīstamas uzvedības iedīgļiem, kurus nu man kaut kā jākaplē un jārušina laukā. Līdz ar to esmu uzsākusi suņa restartēšanas programmu un iestājusies pati savā mazajā Suņu Līderisma Akadēmijā. Ļoti smieklīgi *sarkastisks smīns*. Tīri vai būs jāuzsāk kāds atsevišķs blodziņš par tēmu, lai nebūtu jāgarlaiko dārgos žurča lasītājus ar suņstāstiem. Man pašai gan ļoti patīk cibā lasīt mājdzīvniekstāstus, taču pieļauju, ka baumām par lolkaķu nīdējiem ir pamats. |
|