| |
[Sep. 6th, 2017|06:48 am] |
Dzīvo viena - tas nozīmē, ka ne ar vienu vismaz sadzīviskā ziņā nav jārēķinās -, pamosties nepieklājīgi agri, pastiep roku, uzliec austiņas, iebaksti ekrānā uz dziesmas, kas tāpat visu laiku skan ausīs, bet dziesmas vidū satrūksties:
Tu varbūt iztraucē piekonektētos imadžinarī frendus* ar savu trokšņaino ģitārroku, un vēl tik agri no rīta. Tu par to padomāji? Nē, tu tikai domā par sevi (c).
* nevis iedomu draugus - jo ne viņi iedomu, ne gluži draugi.
Bet tad jau viņiem traucē arī vienkārši galvā skanošā versija - tad jau labāk uzlikt ierakstu, vai ne. |
|
|
| |
[Sep. 6th, 2017|10:16 am] |
Tā attieksmes ķēde, kad vispirms nejūties gluži viens, kad būtu jājūtas, bet pasmejies un atvēcinies, tad sajūta kļūst aizvien pastāvīgāka un biedējošāka, tad vienlaikus mijas panika un ziņkāre, tad pamazām notici, tad pētī un izmeklē, tad pieņem kā faktu gan to, ko izdodas noskaidrot, gan arī to, ko neizdodas - "tā tas vienkārši ir, un viss", un samērā puslīdz relatīvi liecies mierā, sadzīvo gan ar domu, ka neesi viens, gan ar konkrētiem un ne konkrētiem komunālā dzīvokļa, kas ir tava galva, kaimiņiem, un tad jau sāc uzmanīties, lai viņiem netraucētu - pats savā galvā. Nu, tur, mūzika uz austiņām 6os no rīta varbūt nav labi, par to jāatvainojas un varbūt pat jāpielabinās, un tā.
Tā rodas šizofrēnija un reliģijas. |
|
|
| Ko es šodien redzēju skrienot |
[Sep. 6th, 2017|11:41 pm] |
|
Mikropinčeru. Nevis pundurpinčeru vai minipinčeru, bet tieši knipucītiņumiņītiņumo pintiķipinīšmikropinčeru (ar varen skaņu un sparīgu balsi gan). Un man likās, ka es Ar Mazītiņajiem Sunīšiem Apsēstajā Mazītiņo Cilvēciņu Zemē esmu redzējusi visu, kas attiecas uz aplūkojamo tēmu. |
|
|