|
Apr. 17th, 2008|09:03 pm |
Reiz es atzinos, ka nekad mūžā neesmu piedzīvojusi uzacu izraustīšanu. Nu šajā jautājumā ir notikušas izmaiņas, un esmu tikusi pie sava personīgā-personālā-privātā uzacu raustītāja. un vēl atutotāja un ieskātāja turklāt.
Yannie.
Kokatīļi pie mums mīt kādus pāris mēnešus, bet vienalga uz fizisku kontaktu ar mums (vēl?) neiziet. Baidās. Mēs arī īpaši neuzstājam. Kad kāds no mums piestāj pie būra sasveicināties un aprunāties, šie panākas pretī un draudzīgi uzlūr, bet, ja viņu virzienā tiek pastiepta roka, tad pabēg nost un turpina labvēlīgi uzlūrēt.
Jannīte ir viena varen hiperaktīva kokatīļmeitene. Viņa nepārtraukti vāvuļo, svilpo, guldzina, tērgā, klukst un ik palaikam uzstājīgi ķērc tā, ka sirds pa muti kāpj laukā un liekas, ka tūliņ pie durvīm klauvēs dzīvnieku aizstāvji un apcietinās mūs par kustoņu spīdzināšanu. Uzstājīgā ķērkšana nozīmē:
a) "Skopulīgie elementi, jūs mani fakin mērdējat badā!!!" uz ko Yannel reaģē, izņemot no būra ēdiena trauciņu un ar pirkstu apmaisot tajā esošo ēdienu, jo Jannīte vai nu ir par slinku vai dumju, vai arī viņai trūkst Pelnrušķītes gēns, kas nodrošina prasmi atšķirt graudus no pelavām, un tad to pašu traukā visu laiku bijušo ēdienu ievietojot atpakaļ būrī, kam Janne metas virsū it kā nedēļu ēdusi nebūtu;
b) "Man ir gāāārlaicīīīgi!!!" kam seko provokatīvs knābiens snauduļojošajam un dziļas domas domājošajam maniakāli depresīvajam (vai depresīvi maniakālajam) Senam. Senu, šito garlaicīgo mēbeli, ar kuru viņa piespiedu kārtā iemitināta vienā dzīves telpā, Jannī atklāti nīst. Vēl Jannīte ir šausmīgi ziņkārīga, un viņas knābis ne mirkli nevar palikt mierā.
Tad, lūk, pēdējā laikā Jannītes iecienītākais hobijs ir manu matu knibināšana. Tas notiek tā: es piespiežu galvu pie būra, Jannīte pietipina pie būra malas, saudzīgi paknibina manus matus, maigi saķer knābī vienu šķipsnu un tad ar visu laupījumu knābī kāpjas atpakaļ, knābi klabinādama un čāpstinādama. Dažreiz bailīgā Janne pat ar milzu lēcienu no laktiņas metas pie manis - nē, bet maniem matiem. 
Arī uzacis viņa nesmādē, tiesa, uzacu raustīšana Jannī izpildījumā šausmīgi kut. Kā jau īsta sieviete, Jannīte mērķē uz auskariem, bet tos gan viņai neviens nedod, ha. Parasti no pastieptas rokas viņa bēg, taču, ja viņai tiek piedāvāts apskatei mirguļojošais laulības gredzens, tad tas visu maina, un zelta mirdzums izrādās stiprāks par bailēm (cik cilvēciski, vai ne).
|
|