- 26.5.09 23:28
-
Atpakaļ.
Nesaprotu, kā līdz šim biju varējusi nodzīvot bez Sicīlijas. Trīs nedēļas tikai kā ēsma. Iebarošanai. Ieindēšanai. Āķis lūpā. Atkarība organismā. Dodiet vēl. Ļaujiet izstaigāt arī to, to, to un to tur taku. Un uzkāpt tajā kalnā. Un tajā. Un šite mierīgi pasēdēt un palasīt. Un klausīties, kā cilvēki runā. Un pamazām uztvert arvien vairāk. (Ij nesapņoju pati kādreiz sicīliski runāt. Tādas intonācijas, tik lieliskus līdzskaņu blīvējumus no manis neizdabūt.)
Visa tik daudz, un viss tik dažāds.
De, es būšu runājama rīt. Šodien vēl kaut kādas daļas lido nopakaļ. Cerams, līdz rītdienai pievilksies.
Atgriešanās apdullenis. Pārslēgšanās uz citādo šejienes gaismu un citādo debesu augstumu. Miljons stāstu, kas pa šo laiku sakrājušies bērnam. Vēl pa pusmiljonam pārējiem mājiniekiem. Gan jau pamazām vien izstāstīs. Un vēl telefons un simts nelasītu vēstuļu pastkastē.
Iemetu acis dienā/delfos un nevaru iebraukt notikumos. Un necenšos ar'. Tak jau droši vien nekas svarīgs. Citādi būtu uzzinājuši tāpat, no nejaušām sarunām. Un presi es pat dažas reizes lasīju - kafejnīcās un kalnu būdā piesardzīgi izvēloties provinces avīzes un lasot tikai visvietējākās ziņas. Tēvē, lai, arī vienreiz skatījos: ar kalnu būdas faktotumu rumāni vienvakar skatījāmies murgaini vēsturisku rumāņu filmu ar titriem, no kuriem centos izlobīt saprašanu par rumāņvalodas uzbūvi, bet no visiem maniem jautājumiem par galotnēm, locījumiem, deklinācijām utt. dzīvais valodas nesējs atkratījās ar frāzi "tas ir sarežģīti, tie jau ir VERBI".
Ai, nava spēka stāstiem. Jāiet sust.