- 28.4.09 02:21
-
ai, salu pamest ir bēdīgi. katru reizi pamest šo salu ir bēdīgi. šai vietā mēnesis ir īsāks nekā citviet. lai arī kā gribas mājās, tik un tā bēdīgi. tas labi.
Cik ilgi nīgrs, tumsu un krēslu un pelēku krāsu mīlošs radījums var dzīvot uz salas, kas, ziemeļos būdama, ir nemitīgi saulaina. Mēneša laikā lietus 3 minūtes vienu reizi. Viena pilnībā apmākusies diena. Četras pa pusei miglainas dienas. Īstenībā man no viņu saulainā laika un augstā spiediena regulāri sāp galva. (nevajag man jūsu vīnogas, jā, jā.)
Un cik ilgi var blenzt uz saulrietiem un jūras, hmm, zilgmi un baltajiem kuģiem.
Šis no tiesas ir fotografēts pa biedra logu vakar, t.i., aizvakar:
Un cik ilgi var dzīvot piparkūku pilsētiņā. Šis ir Zivjuceļš. Pa kuru (nelielu līkumu mezdams) lemurs mēnesi regulāri staigāja uz jūru.
Bet visvairāk es skumstu, šķiroties no pūkpīlēm un jūras žagatām. Šī ir mana draudzene Jūras Žagata.
Un vēl traki, ka šī ir vieta, kur nevajag skumt par šķiršanos no cilvēkiem. Es nedomāju kolēģus iekš mājas. Iepriekšējās reizēs nebiju ievērojusi, cik nesalīdzināmi dzīvāki un atvērtāki, un smaidīgāki, un drošāki, un uzmācīgāki, un trakāki un vēl visādi mēs, turpat, nieka pusotra simta km attālumā, esam. Neskatīties virsū, neskatīties acīs, ievērot distaci, svešam neuzsmaidīt.
D-s vien zina, ciki ļaudis nodomāja, ka es viņiem piesienos, uzbrūku vai uzmācos, jo atļāvos lūrēt virsū un pat, ak šausmas, smaidīt.
Nojaušu, ka pēc nedēļas citā salā būs stipri grūti aklimatizēties. Varētu iestāties skatienšoks.
Tur nu gan es nekontaktēšos ar jūras žagatām. Tur būs cilvēki. Ar šo optimistisko noti prātā tomēr varētu likties guleniski.