- cunambaile
- 9.4.09 19:51
- Pirms nepilnas stundas daba mani sabiedēja.
Tātad, dodas lemurs ikvakara pastaigā pa jūras malu patīksmināties par pārpasaulīgajām krāsām, paklausīties putnus, sīkas fosilijas kabatās pakrāmēt utml. Drīz vien satiek dāņu kolēģi, kura minas mājup no ikvakara velo pastaigas. Pieklājīgā saruna ceļa vidū, t.i., jūras malā, pievēršas fosilijām, un lemurs atklāj, ka kolēģe pat nenojauš, ka viss krasts ir pilns ar miljonsgadusveciem mūdžiem. Griežam kolēģes velo otrādi un ejam demonstrēt viņai akmenī kaltos mūdžus. Pēc nelielas demosntrācijas "ducis sūklīšu, koraļu utt. uz kvadrātmetra" piesēžam uz smuka baļķīša un runājamies, raugoties tālēs. Tāle ir neizsakāmi skaista: virs galvas zils dzidrums, bet jūra maigu krāsu miglā, kas pamazām atkāpjas (pirms stundām piecām tā migla jūru un pilsētu bija aprijusi, tāda bieza, bieza, tumšpelēka), jūra ideāli gluda un netipiski tālu atkāpusies, vēja nemaz, saulīte spīd. Un tad pēkšņi skaņa, it kā jūrā kāds rūktu, un nez no kurienes uzrodas viļņi, gari, lieli, un sāk šļakstīties gar akmeņiem un peldmoliem. Tā dusmīgi. Un visā krasta garumā, cik tālu var redzēt. Un rūkoņa pieaug skaļumā, un viļņi arvien dusmīgāki. Un sirde sāk klapēties nepajokam. Un tāda neizskaidrojama baiļu sajūta. Vēja joprojām nav nemaz.
Ar kolēģi labu laiku apcerējušas, cik tas ir dīvaini, biedējoši un skaisti, nonācām pie stāstiem par tūristiem, kas jūsmīgi fočē dīvainos viļņus, līdz cunami šos aizslauka. Par mierinājumu atzinām pīles. Tās plunčājās pie krasta, par spīti viļņiem. Jūras žagatas, gulbji un vairums zīriņu gan bija notinušies. Un ej nu saproti, cik gudrs putns ir tāda pīle, kas nebaidās no jūras, kas sāk ņurdēt un biedējoši šļakstīties pilnīgā bezvējā.
Nu un nolēmām tīties mājās, jo mūsu miteklis tomēr atrodas savus metrus desmit augstāk par jūras līmeni. Kad bijām aiztikušas līdz pilsētas mūriem, ūdens jau bija pierimis, bet uzbudinājums un bailīgā klapēšanās zem krūškurvja gan nekur nebija pazudusi.
Pārnākušas mēs te visādās mēlēs divbalsīgi centāmies izstāstīt savus pieredzējumus pārējiem mitekļa iemītniekiem. Skaidrs, ka viņi visi par mums smējās. Mums atlika vienoties nicīgā šņācienā: vīrieši... Tā kā ne viena cita bābieša, kam izstāstīt, cik šausmīgi tā jūra rūca un šļakstījās, te nav, esmu spiesta kratīt sirdi cibai. Labi, ka ir ciba. Re, jau jūtos mierīgāk.
He, tagad iešu polim paprasīt, vai viņš arī kaut ko ir dzirdējis par tām gaišreģēm, kas nesen vēstīja: oi, redzu, redzu, oi, redzu, lielus ūdeņus pār poļu zemi gāžamies.
Tfu, šitādi satricinājumi. - 4 rakstair doma
- 9.4.09 21:22
-
tieši šāds ir mans pirmais v. iespaids. mēs to toreiz skaidrojām ar kādu kavētu prāmju atvilni.
- Atbildēt
- 9.4.09 22:51
-
mmm, bet neviens prāmis tak nevar sacelt viļņus visas piekrastes garumā un tā ka nāk vairākiem lieliem uzplūdiem, vismaz minūtes piecpadsmit. Un trakākais jau bija tā skaņa.
eh, vietējie vīrieši joprojām smejas, dāniete skatījās vietējo ziņu izlaidumu, nekā...
un mēs tak bijām pavisam skaidrā prātā. - Atbildēt
- 10.4.09 00:21
-
skaidrs, ka skaidrā. apraksts sakrīt pilnībā. viss rāmi līdzens un tad pēkšņi viļņi ar pienākoša vilciena troksni. nez.
- Atbildēt
- 10.4.09 18:47
-
Runāju tikko ar nama saimnieci. Viņa teica, ka tie tomēr (droši vien) esot viļņi, ko saceļ ātrais kuģis, kas ejot uz Stokholmu. Tas iztešoties no ostas uzreiz pa taisno atklātā jūrā un tad laižot pamatīgā ātrumā. Un piekrastē esot ļoti strauja dziļuma maiņa un īpašas straumes, kas, iespējams, kaut kā pastiprinot tos viļņus.
Rezultātā nan uzmācas vēlēšanās izdibināt kuģu kustības grafiku un pārvākties uz krastu veikt novērojumus katru vakaru :) - Atbildēt