- Malaparte
- 18.11.13 14:52
-
Malaparte par skaistumu un samēru:
"Tomēr ir arī daudz tādu brīnumainu lietu, ko vieni paši nespētu paveikt ne cilvēki, ne svētie, ja tie viens otram nepalīdzētu: un tāds brīnums ir Toskānas ainavas maigums, vienkāršība, es pat teiktu jaunavīgums, – lielākā mērā cilvēku un svēto, nekā dabas darbs. To cipresīti, tur uz pakalna, kur tā tik labi iederas, iestādīja svētais Zenobijs ar Ručellai villas pārvaldnieka palīdzību, to siena šķūni tur, uz paugura, uzbūvēja svētā Reparāta, kam palīdzēja zemniekpuisis Adženore, kurš tāpat kā viņa tēvs strādāja Da Filikajas dzimtas īpašumos, savukārt to sarkano mūri ar zaļajiem sūbējuma plankumiem un to pergolu ar alamanno šķirnes vīnogām ierīkoja svētais Zenons un svētais Jakopīno, un viņiem drusku piepalīdzēja Aminoli muižiņas (tās, kura atrodas netālu no Filētoles) priekšstrādnieka Njeri brāļadēli. Bet tās vijolītes tur augšā, Sandžiminjāno torņu virsotnēs, izaudzēja svētā Fina, un viņai gan palīdzēja nevis cilvēki, bet baloži: un šādu brīnumu spēja paveikt tikai tāda meitene kā svētā Fina. To nebūtu varējis pat Benoco Gocoli ar savu otu, – un nevar taču noliegt, ka šī dižā mākslinieka gleznoto Sandžiminjāno torņu virsotnēs dzelteno vijolīšu nav.
Un tā rodas aizdomas, ka visu, kas Toskānā izskatās kā daiļuma un tīrības brīnums, ir radījuši toskānieši – gan cilvēki, gan svētie, bet ne daba: Arno upi pie Kašīnes, Fjēzoles pauguru, Bellosgvardo pakalnu un arī tos, kas slejas Artimīno, Podžo a Kajāno un Montepulčāno, tāpat Valdinjēvoles plašumus, Montevarki un Čertaldo kaupres, kas izskatās kā Džoto gleznotas, un pirmo līkumu mazliet aiz Kalencāno tai ceļā, kas ved uz Mudžello, un Orčas ielejas īpatnējās aprises, un Amiātas vai Četonas kalna mežainos plecus.
Arī tur, kur šķiet, ka daba visu ir paveikusi pati, bez toskāniešu palīdzības, tu tomēr vari saskatīt Džoto, Leonardo, Filipo Lipi, Sandro Botičelli, Pjēro della Frančeskas pieskārienus, bet mākoņi, strauti, upes – viss plūstošais, skrejošais, aizritošais, viss, kas atstaro debesis, un pat tā sudrabainā nokrāsa, ko uz akmeņiem un koku lapām, pāri skriedams, atstāj vējš, ir kāda svētā roku darbs. Volterras kraujas, tā sauktās balze, noteikti ir Mazačo radītas, Fosombrones pakalns Prato bez šaubām ir šepat dzimušā Filipīno darbs, un neviens man neizdzīs no prāta domu, ka Torrītas un Sinalungas pakalnus ir uzraudzējis svētais Bernardīno, sprediķodams Montepulčāno, Sandžovanni d’Aso vai Sarteāno, un raugs bija viņa vieglie vārdi, kas lidinājās virs olīvkokiem kā gaisa burbulīši.
Toskānā, par laimi, ir maz svēto, un, paldies Dievam, tie ir mīcīti no tās pašas mīklas, no kādas pie mums mājās cep maizi, – tā ir bez sāls, mazliet bezgaršīga, taču no tīras labības. Un mūsu svētajiem nav nekādas vajadzības darīt satriecošus vai barokālus brīnumus, lai izpelnītos Paradīzi, jo Paradīze taču ir tepat blakus, pie paša mājas sliekšņa, un turp var aiziet, kā ejot no istabas istabā. (Vienkārši jāatver mazas durtiņas un jāiet iekšā.) Galvenais, lai viņi godam prastu paveikt savu darāmo, kas ir tikpat nesarežģīts kā ar eļļu un etiķi aizdarīt zaļo salātus vai savircot pupiņu viru, nolobīt Empoli artišoku, uztaisīt pinzimonio mērci, iztecināt no pudeles eļļu, sašķēlēt šķiņķi.
Jo arī visvienkāršākajiem, necilākajiem, ikdienišķākajiem darbiem Toskānā piemīt noteikta vērtība, kas tos vērš brīnumainus, jo tas, ko citur sauc par brīnumiem, pie mums nav nekas cits kā māka visu izdarīt pienācīgi un reizē taupīgi, nezaudējot mēra sajūtu un apjēgu par cilvēciskajām proporcijām, proti, tā ir māksla darīt lielas lietas, apzinoties cilvēka niecību, un darīt sīkas un pieticīgas lietas, apzinoties cilvēka diženumu, jeb – citiem vārdiem sakot – izprotot to brīnišķīgo harmoniju, kas valda attiecībās starp lielo un mazo, starp pasaulīgo un dievišķo.
Varbūt toskānieši neskatās uz visu tik plaši kā vērši, toties ir skaidrs, ka viņi nekad neizlaiž no acīm pasaules samērus un tās redzamās un apslēptās attiecības, kas saista cilvēkus un dabu.
Paskatieties, kā viņi visu darina cilvēka augumā – arī vislielākās lietas, paskatieties, kā viņi būvē mājas, pilis, torņus, baznīcas, laukumus un ielas, visu ar šaurām un tik zemām durvīm, ka knapi var ieiet, nepieliecot galvu, un ar tik maziem logiem, ka laukā palūkoties gan var, bet izkārties ar visu rumpi gan ne, un ielas viņi pieskaņo māju augstumam, un baznīcas ceļ tādas, lai ļaudis tajās ieietu ar nodurtu galvu un ietu uz tām mesties ceļos, nevis skaļi skandēt lūgsnas, dziedāt, vēzēt rokas un skaļi bļaustīties kā teātrī. Un paskatieties, kā viņi nekad nezaudē apjēgu par cilvēciskajām proporcijām – pat ne tad, kad uzslej debesīs Santa Maria del Fiore kupolu."
Kurcio Malaparte, Nolādētie toskānieši