- MAS par ežiem
- 19.8.13 13:30
-
viena no spilgtākajām un nozīmīgākajām lemura agro dzīves gadu bildēm ir saistīta ar ezīti. gāja mazais lemurs uz skolu. vai arī no skolas. saulains, jauks un rudenīgs. pa ceļam uz skolu jāšķērso Rīgas-Liepājas šoseja. un šosejas malā, rudenīgajā zālītē guļ plakans ezītis. un tad mazais lemurs, kam rokā nez kāpēc ir gadījies miets (tad jau laikam lemuriņš tomēr gāja uz skolu un ar mieta zobenu pa ceļam kapāja pūķiem galvas?), ar šo mietu plakano ezīti apvērš otrādi. un viss ezītis no iekšpuses ir kustīga ņudzoša masa. tādu iedzelteni brūnganu, atsperīgu tārpu masa. vot.
tāpēc nav brīnums, ka, izaudzis liels, lemurs ar sevišķu prieku tulko barokālus gavēņa laika sprediķus, "Nepaiet ilgs laiks, kad uz dzeltenā, uztūkušā vēdera dažviet parādās plaisas un dažviet plīsumi, pa kuriem ārā sūcas lēna pūžņu un strutu straume, un tajā peld un pludinās melnās, pūstošās miesas gabali un kumosi. Te redz pusi acs, kurā ņudz tārpi, tur – satrusušas, puvešainas lūpas drisku, bet tālāk – zilganu, satrūkušu zarnu posmus. Visbeidzot šajos treknajos dubļos dzimst milzums sīku mušiņu, tārpu un citu sīku, pretīgu kustoņu, kas čumēt čum asiņu recekļos un, pieķērušies trūdošajai miesai, ēd to un rij. Daļa šo tārpu lien ārā no krūtīm, citi līdz ar nez kādiem recekļiem un gļotām iztek pa nāsīm; vēl citi, trūdos ļumdēdami, lodā šurpu turpu pa muti, bet tie, kuri visātrāk pierijušies līdz sātam, murdēdami un žļirkstēdami staigā augšā lejā pa rīkli."