scriba librarius

8.7.13 22:40
akkunks, nekas nav nogurdinošāks par atpūšanos, bet atpūsties ir/bija tik labi. to, ka TFF patiesi ir viens lielisks festivāls, apstiprina tas, katru gadu liekas: tieši šis gads ir vislabākais, visvis. un, re, man atkal tā liekas (jau septīto reizi).

turējāmies pie veciem, nelabojamiem paradumiem un uz mīļgrupām gājām pa divi lāgi. un tā mums ausīs ir ij divi Trio Rouge, ij divi Taksim Trio, ij divi Tenore Goine di Nuoro. un, arī divreiz klausoties/skatoties, nav skaidrs, vai Vincent Courtois tā dara tīšām vai viņam tā sanāk un viņš citādāk nemāk (bet publika reaģē atkarībā no vietas: Noimarktā skaļi smejas un spiedz par katru viņa acu bolījienu un beigtās vardes izteiksmi, bet teijāterī tik paretam kāds klusītiņām iespurdzas uz vispārēja klusuma fona). un ar Taksim Trio izdevās piekopt praktisko turkvalodu, basām kājiņām, somas nomezdamai lēkšot pāri teātrpriekšas laukumam ar grāmatiņu un pildspalvu, saucot Aytaç Bey, Aytaç Bey. nesaprotu es šito autogrāfu kolekcionēšanu, katru gadu apņemos vairs neuzvesties kā tādai, ēēē, bet nekā, viss notiek spontāni, nu, piemēram, iet četri sardīņi melnos samta praķīšos pa satumsušu Rūdolštates ielu, a mēs šiem uzskrienam virsū, nu kā tu, cilēks, šiem nepieiesi un neizpaudīsi sajūsmu (un sajūsma jau ir arī par to, ka pilsētas ielās ir kāds, ar ko nevajag runāt vāciski).
un ar Tīģerlilijām ar kaut kā tā sanāca. pirmais svētku/brīvdienu vakars, man ķieģelis nost no kakla, bērnīš tikko uzzinājis, ka ticis skolā (jā bērnīš ir ticis skolā! kārotajā klasē!), un tad skaidrs, ka mums par godu, Tīģerlilijas, kā gan citādi, un mēs ar elkonīšiem uz pieskatuves restēm, un dārgais klauns turpat teju rokas stiepiena attālumā, nu kā lai neievieš parakstus arī šīgada grāmatiņā.
un vēl šis bija gads, kad īpaši nečortojos par ilgo gaidīšanu rindā, lai tiktu uz koncertiem baznīcā un teātrī. dīvainā kārtā uztvēru to gandrīz vai kā cieņas apliecinājumu konkrētajiem lieliskajiem, kurus gaidīju. (galu galā tai pašā laikā var bez rindām iet klausīties miljons visa kā cita uz citām skatuvēm.) var jau būt, ka tā tikai saules, karstuma un vācu baltvīna radīta mierinoša nobīde apziņā. katrā ziņā, kad piektdien pēc 50 minūšu gaidīšanas saulē pie teātra durvīm uz The Balanescu Quartet jauno programmu iekšā netikām (un netika vismaz simts pirms mums un divi simti aiz mums, kas arī ir pārsteidzoši, jo visi tak zina, ka teātra zālītē ir tikai tik daudz vietu, cik nu viņu ir), mēs pukstējām tikai īsu brīdi un jau pēc minūtes bija nolemts, ka nākamajā dienā ieradīsimies vismaz pusotru stundu agrāk. (paldies organizatoriem, kas bija ielikuši to divreiz), nu, nostāvējām stundu un 40 min. saulītē, un bija to vērts. visnotaļ. un par rindā stāvēšanām visvairāk man patika, kā piektdienas vakarā, nē, naktī, kad Trio Rouge ārdabas koncerts jau pie beigām, bērniņš paziņoja, ka uz atkārtotu Trio Rouge nākamajā vakarā rindu pie teātra durvīm ieņems jau divas stundas pirms sākuma, lai būtu pavisam droši. un tā arī darīja, kamēr es kaifoju ārlaukumā pie Kudsi Ergunera kājām. vāāj, piekusu rakstīt, šī laikam jau ir daļēja bezfilma. kāpēc man šķiet, ka būs veltīgi apņemties nākamgad beidzot nomainīt festivālu?
0 raksta ir doma