11. Janvāris 2011

• kā es tomēr nekļuvu zaļa
• 11.1.11 23:21
• pārrodos. tēvs atver durvis, pārsteigts izbola acis un manāmi atvieglots sauc dzīvokļa dziļumos: "nav zaļa!"
  izrādās bērnīš starp skolām ir pārtecējis mājās un, zinādams, ka ap to laiku sēžu pie frizieres, pārliecinoši noviltojis telefona sarunu ar mani: uzstellējis modinātāja meldiņu tādu pašu kā zvanam, īgni nospēlējis, kā top zvana iztraucēts maltītes laikā un tad imitējis sarunu - cik īsus, tiešām tikai 1,5 cm, un kā tev tas zaļais tonis izskatīsies utt.
  
  vienvārdsakot, garām palaista iespēja: te visi pa šīm stundām jau bija paspējuši klusi samierināties ar zaļu ezīti, bet es pārrodos stipri riža un uz visām pusēm čirkaina. nu nekas, uzskatīsim šos par psiholoģiskās sagatavošanas priekšdarbiem.
• 7 rakstair doma