Reizēm jūtos kā vadzis, kas lūzīs. Labi, ka tikai reizēm. Un visnepatīkamākais ir tas, ka lauzējs būs kāds tikko manāms puteklis, gruzis, nieks, kas nolaidīsies pa virsu smagumiem, kas sakrauti krietni senāk. Un tad būs žēl: kas nu tā lūst sīkumu dēļ. eh.