- 30.8.07 18:51
- Visbriesmīgākā ir neuzticēšanās. Tā nokaltē visu. Nekad nezini, vai vēl būs iespējams salaistīt tā, ka atkal parādās kas dzīvs. Es negribu neko tādu rakstīt. Negribu nevienam neredzot mest priekšmetus pret sienu. Es negribu par to domāt. Izsūkt prātu ar putekļusūcēju.
Nezināšana ir tuva svētlaimei. Gribu atkal nezināt.
Pārfrāzējot zobgali: viss, izņemot treniņus, ir galīgā dirsā.
Un labi gan, ka noskaņojums ir tik svārstīga padarīšana.
Jāsakož zobi un jāgaida nākamā svārstība. - 3 rakstair doma
- 30.8.07 19:18
-
es arī novērtēju uzticēšanos kā lielu dārgumu, un tās zudumu par avāriju..
- Atbildēt
- 30.8.07 19:21
-
svārsts ir laba lieta, drīz neizbēgami ies uz augšu
- Atbildēt
- 31.8.07 16:23
-
Aha, ku ta šis paliks. Fizika.
Trakums tas, ka tie svārsti ir vairāki un katram pavisam cits ritms, atšķirīgas amplitūdas, hm. Lielāki un mazāki vēzekļi staigā šurpu turpu. un reizēm vairāki savēzējas tā nelāgi, un tad nav labi. Bet pāriet, pāriet. Ātri. - Atbildēt