scriba librarius

12.7.12 23:53
Ršatate bija visu laiku labākā Rštate. kāpēc - nezinu, bet procesa laikā tas tika teikts vairākkārt. L'Arpeggiata bija āāāāāāāāāāāāāāā! un vēlreiz āāāāāāāāāāāāā! vispār ūūūūūūūūūūūūūūūū! jo no Ludvigsburgas pils kapitula zāles galerijas mūsu trijotne auroja uz ūūūū līdz gandrīz pilnīgam aizsmakumam (bet sarunām pie autogrāfu diedelēšanas balss pietika). un vēl viskas bija. ij platformeņu lāsts, ij zibeņi un grāvieni, ij liepas un boles, un vēsi rīslingi, un vismīkstākā sportzāles grīda pēc divām nolēkātām naktīm (pēc divām nelēkātajām arī bija mīksta, tomēr tajās sāni juta, ka guļu uz plikas grīdas), un Memlings ar izzāģētu stūri, un vēl viskaukas, ko nav spēka pierakstīt, jo galīgi nav spēka, bet ir liela pateicība CD&Co un vispār par visu šo, jā.
bet tas viss iepriekšējais bija plānots un cerēts, bet gandrīz pavisam neplānota bija ūdeņu ņemšana Bādenbādenē. tu tikai paklausies, kā tas skan: "mēs ņēmām ūdeņus Bādenbādenē". jo mēs no tiesas ņēmām ūdeņus Bādenbādenē. īslaicīgi gan. un man jau līdzīgi kā tam muminu vāverēnam : pēdējais iespaids iepriekšējos aizmiglo. un tad pie ūdeņiem izlasījām, ka tie sevišķi palīdz pie Erschöpfung, un tagad ir pavisam skaidrs, ka pie nākamā eršopfunga ir jābrauc ņemt ūdeņi. uz Bādenbādeni, protams. bet, kā skumji secināja bērnīš, vilkdams čemodānu uz māju pusi: ir tāds nogurums, ka derētu ņemt ūdeņus, bet tad atkal būtu jālido... jo vēl spēcīgāks iespaids par tiem sāļajiem un karstajiem ūdeņiem, bija tie aukstie un saldie, kas bija negaisa mākoņu formā, jo tās gaisa bedres, kurās mēs kritām netālu no Rīgas, bija ļoti bedres. vispār man vienubrīd likās, ka mēs krītam nevis gaisa bedrē, bet vienkārši krītam. mjā, tā vien liekas, ka jābrauc uz Bādenbādeni ņemt ūdeņus, ja tikai nevajadzētu lidot. eh, varētu viņi ātrāk to dzelzceļu kā pie cilvēkiem uzbūvēt.
0 raksta ir doma