Vai tiešām garāki kā Grasam? :)

redz, es jau to Grasu neesmu mērījusi. :)
bet šajā reizēm ir briesmonīgi gari. re, uzskatāmi divi teikumi:

"Un puslīdz nojauta, par ko sitas pretējās puses barvedis, tas sīkais, bālais kverplis Marijons Daugēla, ar kuru reizē viņš vienā gadā iestājās akadēmijā un kurš, vismaz pēc skata, bija tīrais bērns, un sākumā, tikko ieradies Viļņā un uzņemts akadēmijā, lasīja grāmatas, ālējās un dzīroja tāpat kā visi citi; un Jons Kirdējus zināja arī tā Daugēlas visai skumjo, ja tā padomā, stāstu, un arī visiem tā laika studioziem šie notikumi bija zināmi, un īstenībā tieši no tiem visa viņa māžošanās aizsākās: Daugēlu atraidīja kāda jautrā māsiņa no Ādmiņu priekšpilsētas, – smieklīga sakritība – tāpat vārdā Marijona, bet jaunizceptais pirmā kursa students Marijons esot bijis tik smagi mīlas apmāts, ka, muļķītis, pat grasījies viņu precēt, tāpēc ievainotās patmīlības dēļ gandrīz zaudēja prātu; viņš briesmīgi pārdzīvoja to, ka licies par prastu pat palaistuvei, kuru taču domājās ļoti pagodinām ar savu apņemšanos padarīt par tikumīgu sievieti; un tad viņš samaksāja vienam vācietēnam, kāda tirgotāja izpalīgam, lai šis aiziet un to mīlas pārdevēju tīšuprāt aplipina ar franču kaiti, ar kuru vācietēns pats bija aplaidies, bet no ieceres nekas neiznāca, jo to Marijonu itin kā uzmanīja kāds sargeņģelis, un Marijas Magdalēnas priekšpilsētā no vācieša slimību saķēra trīs viņas amata biedrenes, bet viņa pati ne, nu neparko; un tad Marijons Daugēla pret pasaules maucību, bet patiesībā pret savu paša bezcerīgo nepievilcību tās vienas nomales maukas acīs nolēma cīnīties, liekot lietā diženi morāliskus paņēmienus – dievbijību, tikumību un svēto misiju piespiest visu pasauli dzīvot saskaņā ar desmit Dieva baušļiem. Jo, redz, ja viņš paslepus būtu aizgājis un nodedzinājis tās nelaimīgās Marijonas trūcīgo koka mājeli, kurā viņa mitinājās kopā ar vēl dažām amata biedrenēm, tad visa pilsēta būtu runājusi par palaistuves atraidīta neveiksminieka nožēlojamo atriebību, bet, kad viņš gandrīz gadu nogaidīja, kad sakūdīja un savāca domubiedrus – tādus pašus, tikai citu iemeslu dēļ sevī vīlušos nelaimes putnus vai vienkārši uz visu pasauli nezin kāpēc dusmīgos, kuri nekur nespēja rast mieru un bija parāk gļēvi, lai katru baltu dienu izdzīvotu vienatnē, bet barā jutās daudz drošāk, – tātad, kad viņš tādus sapulcēja veselu baru, kad gandrīz gadu no vietas gluži kā indi pa lāsei vien pilināja tiem savu sakrājušos rūgtumu, klāstot, ka pasaule ripo uz grēku staignāju un ka tikai viņi, vienīgi viņi var ieviest tajā kārtību, un tikai visi kopā, tikai barā, tikai kā vienots spēks, un ka jāsāk no mauķeļu priekšpilsētas, ka jāiztīra pilsēta un ka tikai viņi – Jezuītu akadēmijas studenti, visgaišākā, vismorāliskākā akadēmijas daļa, kunigaitijas nākotne un cerība, var to izdarīt, ka vajag ar visām saknēm izraut to grēka nezāli; kad viņi visi sapulcējās ar lāpām nakts vidū, kad viņš teica iedvesmojošu runu, pakāpies uz otrādi apgāzta tovera, kad viņi uzkāra sev kaklā skapulārus un visi reizē pārmeta krustu, un Daugēla balsī, kas bija daudz par skaļu tik nīkulīgai miesai, ieaurojās: “Uz priekšu, par tikumību un dievišķo taisnīgumu uz zemes!” un kad viņi, kopskaitā kādi divi desmiti, skriešiem brāzās postīt tās nedaudzās mājeles, kurās mitinājās trūcīgās mīlas pārdevējas, un dažas no tām aizdedzināja, bet tās nelaimīgās, puskailas un spiedzošas, metās dzēst ar ūdens spaiņiem, un daži viņa biedri tās noķēra un ar maizes nažiem īsi noruikāja tām matus, starp citām arī Marijonai; un kad raudošām viņām lika nomesties ceļos un nožēlot grēkus; tajā acumirklī Marijons Daugēla, kurš visu šo incidentu vēroja, droši nomaļus stāvēdams, sajuta, ka viņa vīrietība, kas līdz tam karājās starp kājām kā slapja lupatiņa, no lepnuma par to, kā, redz, viņš to visu sagudrojis, visus sacēlis kājās un īstenojis savu atriebību, piešķirdams tai tik cēlu apveidu, pārvērsdams cīņā par svēto tikumību, pieplūda asinīm un šāvās augšup – tāpat kā agrāk, kad pietika iedomāties par Marijonu, kura tagad, rau, tur raudāja asiņu asaras, nocirpta un nožēlojama; un viņš saprata, ka viņam savu mūžu vairs nevajadzēs nekādu sieviešu, lai viņš varētu justies īsts vīrs.