- 24.10.10 00:34
- dīvaina būšana ar tiem vēsturiskajiem romāniem un to reālijām. vienmēr gribas savilkt ar mūsdienām, braukāt pa senām un mūslaiku kartēm ar pirkstu.
tagad zinu, konkrēti kurā mājā dzīvojis man mīļākais leišgrāmatas tēls. Pils iela 16. nu, labi, tur ir saglabājušies tikai pagrabi, virs kuriem bija šī vīra nams, bet tagad ir cita, klasicisma būve. eh, tūkstošiem reižu garām iets. un tēls tak reāls. izlasījusi, ka viņa lietie zvani bijuši arī Sv. Jāņu baznīcai, nopriecājos, ka jaunībā esmu tos diendienā klausījusies, bet nekā: citā avotā stāv rakstīts, ka šie zvani 1737. gada ugunsgrēkā izkusuši. nu, nekas, man tagad ir īss sarakstiņš ar baznīcām, kurās vēl ir īstie, un kad/ja aizkulšos uz leišiem, iešu paklausīties ar citādām ausīm. - 4 rakstair doma
- 24.10.10 09:41
-
apbrīnā grozu galvu
- Atbildēt
- 24.10.10 11:24
-
vot, vot, es ar brīnos: tik labs meistars, ka ij viņa vārds, ij zvani saglabājušies :)
- Atbildēt
- 24.10.10 10:10
-
skaisti tādi pavedieni, kas pēkšņi sasien laiku vienā mezglā, kur viss ir tagad - Atbildēt
- 24.10.10 11:28
-
vēstures personalizēšana jeb iesavināšana. vai ievēsturošanās.
- Atbildēt