Es naktī sapņoju, ka man pieder suns. Liels, skaists, nedaudz līdzīgs kā vakar ar vins jūrmalā
redzējām. Mazliet līdzīgs labradoram, kurš graciozi skrien un vēl
graciozāk asti šūpo. Bija arī kaķis, un viņi abi divi man sagaida
mājās..
Kādā momentā piefiksēju, ka ir palikušas vaļā durvis - un tas
satraukums, ko izjutu, ka viņi ir prom, bija līdzīgs lielai traģēdijai.
Tad pagriezos, un viņi abi sēdēja un lūkojās uz mani, nebija nekur
aizgājuši, un tas bija tik neizsakāmi milzīgs prieks, tādi mīļuki, un
tik labi palika.. Tik labi, tik labi.
Sapnī, kur gandrīz fiziski sāp sirds. Es tiešām nezinu, bet man šķiet,
ka man nepieciešams vien kāds, ar kuru kopā paklusēt, un pēc tam just
to kluso laimi sev blakus, kas nepamet.
Kādu īstu, patiesu un skaidru vērtību.
|