Mana zeme. Debesis. Un elle.
|
|||||||||
| Monday, June 16th, 2008 |
|
||
| Sekss cilvēkus padara ievainojamus. | ||
|
|
|
||||
|
Done. Centrs - Mežaparks+pāris apļi - centrs veiksmīgi noriteņots. Nekādas tupēšanas mājās & rīšanas filmu pavadījumā te nebūs! Tagad sajūta, kas mazliet līdzinās svētlaimei & dažas jaunas atziņas: 1) ja būtu kur likt riteni Mežaparkā - vakaros varētu aizbraukt tur ar riteni, nosoļot savus trenniņa apļus un braukt atpakaļ, jo vakaros tur visai piemīlīgi & maz cilvēku ganās. 2) pie paša Ķīšezera sacelti visai jauki piknika galdiņi, kur varētu uztaisīt kādureiz nelielu cibas riteņotāju pasēdējienu. 3) & noteikti valkājiet brilles arī vakaros - stikliņi pilni kukainīšu! :) |
||||
|
|
|
||
|
Kad vasarās līst, es atkal un atkal redzu to māju ar stikloto verandu un ābeļdārzu, kurā ieeju un brienu pa slapjo zāli, kas glāsta manas pēdas, ļaujot, lai lietus mani samērcē, un ar katru ādas centimetru izbaudu lietus piles, kas sitas man sejā. Gaiss smaržo pēc izkaltušā siena, kas nu remdējas dzīvības garšā, un no saulē sasilušās zemes ceļas dūmakas garaiņi. Tā māja vēl -joprojām tur stāv - manā fantāzijā, tāpat kā toreiz, kad pirmo reiz to tur atradu, un tas viss vēl joprojām garšo pēc vasaras, silta lietus un kailas miesas. |
||
|
|
|
||||
| Reiz es ļoti vēlējos iemācīties atlaist un palikt, jo tikai atlaižot, spēj pa īstam būt līdzās, būt tuvu, nepieprasot & sevi neuzspiežot. | ||||
|
|
|
||||
| Kad reiz iepazīta brīvības garša - tai nekas vairs nespēj līdzināties. Tu patiešām sāc ticēt, ka nav nekā neiespējama un viss, ko vēlies, reiz piepildās. Tā ir īsts spēks, kuru nedrīkst savaldīt, tai vienkārši jāļauj būt. | ||||
|
|
Mana zeme. Debesis. Un elle.
|
|||||||||||