Mana zeme. Debesis. Un elle.
|
Sunday, May 25th, 2008 |
|
||||
Baigi dīvaini tomēr - mans laiks un tā ritējums ir abpusējs vienlaicīgi. Parasti cilvēkiem laiks vai nu skrien, vai velkas, bet pēdējos 1,5 mēnešus manējais gan skrien, gan velkas vienlaicīgi. Skrien, jo liekas, ka dienas pat īsti nevar noķert aiz astes & viņas tik īsas, bet velkas, ja salīdzina visu laika periodu kopumā, ņemot vērā visas tās daudzās, daudzās lietas, ko esmu paspējusi sadarīt. Man negribētos apgalvot, ka jūku prātā, bet tie skanošie cikūzīši galvā ne par ko labu neliecina. Hmm. |
||||
|
|
||||
Esmu malacīte! Pabeidzu tiko haltūru & nosūdīju darba devējam. Gulēt normālos laikos esmu aizmirsusi, bet tas kaifs, kad fails ir gatavs atsver visu citu. Nu ko - lieliskas dienas sākums! Labrīt! |
||||
|
|
||||||
Es būšu balts uz tumši sarkana fona Mobilais tavs, kas vienmēr ir zonā Lai notiek, būšu vēl viena salauzta sirds Un glāze, un pudelē 100% spirts *** Vai arī tanks ar viscietākām kāpuru ķēdēm Taurenis maigs, kas uz kāposta sēdēs Saulīte drūmos vasaras rītos Ja tikai uz mani tu paskatītos Uzlādējusies ar tumši sarkano fonu, iešu īstenot savu plančiku. Ja jums paveiksies - dabūsiet bildes. Bet es vēl par to padomāšu. Man šķiet, ka būs dikti labi pēc tam. |
||||||
|
|
||
Sirds otrādi apgriezās vietējā veikalā, kur maza, smalka večiņa stāvēja atspiedusies pret plauktu, skatījās kaut kur un pie sevis atkārtoja "palīdziet". Kā vēlāk izrādījās, acu gaisma nav tā labākā. Viņai nepieciešami bija auzu pārslu cepumi. Atnesu vienus, viņa pataustīja, ieskatījās man sejā un prasīja - "vai šie ir tie pa 1.35?" Neprotestēja, bet, kamēr viņa stāvēja rindā, es atradu otrus un ieliku viņai rokās "Jā, šie ir pa 80 santīmiem!" večiņas sejā atplauka smaids. Viņa man pateica vēl kaut ko, bet tas lai paliek pie manis. Dvēselē dur, ziniet. |
||
|
|
||||||
Es reizēm ticu Ka ātrāk braucot tālāk var tikt Un vēl es ticu Ka kādreiz viss būs zelts, kas spīd Es reizēm ticu Ka pūcei aste ziedēs rīt Un vēl es ticu Ka manas laimes kalējs var būt kāds cits Bet kas gan vispār var būt labāks Kā tuvu draugu lokā pabūt dabā Mēs darām to, kas mums vislabāk sanāk Un to mums sargāt būs, un to būs glabāt |
||||||
|
|
||||
( Bezgala daudz Rīgas jeb 25.05.2008. ) |
||||
|
|
||||
Es šodien ne ar vienu neesmu runājusi, izņemot to večiņu veikalā. Ļoti īpaši vārdi, ļoti īpaša diena un ļoti mana. Šodien manā vietā runā rokas, kājas un acis, bet mute ir mēma. Reizēm vārdus nevajag daudz un reizēm ir sajūta, ka var izdarīt daudz vairāk nerunājot. Šodien beidzot sajutos tīra. |
||||
|
Mana zeme. Debesis. Un elle.
|