*** Ļoooooooooti gaidīju meitiņu. 1993.gads, USG laikam vēl nebija tik "gudrs" kā tagad un man tika "apsolīta" meita. Dzemdības nebūt ne jautras sanāca, bet tikko mazulis bij laukā, vecmāte šamo kā cēla, tā ar dupsi pret mani. Un redzu visus vīrietības atribūtus. Ne svētlaimīgu izjūtu, ne atvieglojuma, bet mana pirmā doma: " B***!!!Puika!!!!!!" (svarīga piebilde - ikdienā šādās kategorijās nedz domāju, nedz runāju)
*** Atceros, ka man mamma stāstīja, kad mani dzemdēja - šiem bija 6. slimnīcā viena dzemdētāja, kas no sāpēm rāpojis, lai vieglāk... Nu un rāpojusi stenot, kamēr palīdusi zem gultas, kur nu ritīgās sāpes uznākušas - nu šī guļ zem gultas un nebalsī bļauj, ka bebis tūliņ būšot, bet ārā vairs netiek - sāpes lielas, gulta zemu utt. Tas jau vēl būtu nieks, bet dižās padomājas laikā tās gultas esot bijušas pieskrūvētas, tā nu nabadzīte bļaujot gaidījusi, kad atskries kaut kāds vietējais tehniķis, kas to gultu atskrūvējis.
*** Bijusi dikti bailīga dzemdētāja - kaut kāda baigā partijnieka sieva - šai sākušās kontrakcijas un dakteri, protams, neko nevar līdzēt – tipa, davai staigā... nu un šī aiz sāpēm un sašutuma atrāvusi koridora logu un pilnā balsī pa logu: "aaaaaaa, pomogiķe..." Dakterīši rikšojusi raut ciet logu, jo pretī pie stikliņa tādi nelaimīgi ģīmji pieplakuši (tie jau nezin, ko tur dzemdē vai vienkārši slaktē) un piedevām vēl izrādījies, ka tā esot sirds slimnieku nodaļa, kuri sabijušies klausījās, kā tā dzemdētāja vaimanā.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}