vakar pie draugiem skatījāmies aizvakardienas sacensību tiešraides ierakstu.
sirds sitās kā traka - esmu TIK lepna un priecīga - redzēt savu bērnu TV un vēl dzirdēt kā nosauc viņa vārdu, uzksatot panākumus - vienreizīgi!
Vairāk kā vienreizīgi!!
Sēdēju un gribējās raudāt, protams aiz prieka...
Un man pat nebija svarīgs rezultāts, vakar, bērni dejoja ar sirsniņām, tas bija svarīgākais, vizuāli izskatījās vizmaz 5x labāk kā pirms mēneša!
Vienīgi parāva uz bimbu, kad piezvanīja trenere un apstiprināja, ka pāris ir gāzts ar visiem iespējamiem veidiem, pat nosauca tiesnešu uzvārdus.... Tad parāva uz bimbu, jā...
Bet vienalga, nožēloju TIKAI to ka nenomainījām klubu jau senāk!
Puika pēc sacensībām spēra zemes gaisā un teica viss, vairāk viņš nedejos vispār, ja jau esot tik slikti - skatoties rezultātu, tiešām, ir/bija smieklīgi slikti, kad fināla pāri iemet gandrīz beidzamajā vietā...
Mājupceļā gandrīz stundas rehabilitācija un verbālā caureja - būs labi!
Man ir neizskāms prieks, ka tagadējie treneri domā, plāno, skaitļo un risina - runā ar vecākiem, paši uzmeklē, stāsta... - KĀPĒC mēs tikai tagad nomainījām klubu!?
Tikai tagad, kad spēki, ticība un uzticēšanās ir gandrīz zuduši...
|