Man plauktā nostāvēja šis ficons gadu, ja ne vairāk. Pēc pirmās daļas skatīšanās sievietes klātbūtnē, sapratu, ka pēc otrās mani vardarbīgi iebāzīs psihenē, jo nepabeigts strīds lika noprast, ka tas ir užasnah ne kīnō.

Stilīga interpretācija. Pat tīri saprotamāka, nekā Нактс Сардзе. Protams, viscaur spīd klasiskā Tarkovska baleta deminutīvs mūsdienīgā zupā, aber tas takš krievu kīnō, ibiošus.

Specefekti ir eioukei. It sevišķi pavilkos no epizodes ar Gorodecka arestu. Tas bija pa smuko. Un spiedzu par faktu vien, ka beidzot nejēdzīgi gaidītais Ikaruss tika Zavulona samīcīts. O jā, un sagribējās uz Samarkandu ziemā. Principā Lukjáņenko var būt gana lepns, jo scenārijs skaisti variē, spēcinot fīlingu ar specifiski atlasītajām detaļām (lai arī brīžiem uzmācīgā sponsorreklāma nepieredzējušam acīgajam skatītājam spētu šo to sasmacēt). Šķiet, ka bez lasītas grāmatas galvveidīgajā tarbiņā varētu rasties sajukums. Šai ziņā lieku cerības uz XX Gadusimta Lapsu, kura, kā izrādās, ir iehavojusi holivudizācijas permīciju šim šedevram.

Bļa, un pirms lielā tusiņa Mad Max kaut kāds ar močiem un visiem visiem postakoliptiskajiem frīkiem.

Beigas kā jau beigas. Vsjo po poņatijam. Vot, mīlīši, ko ievērtējiet un respektējiet - beigu titri. Začotīgi feini.

Bļa, tā kā neizdevās atrast nevienu martkōres filmrevjū (klasifikators meklēts tika), improvizēšu un paziņošu, ka ir zjebisj, ja neskaita to, ka nesaņemtos vēlreiz. Lukjáņenko gan jau, ka pēc gadiem izlasīšu atkal. Bet ar filmu bija gana. Ja nu vienīgi mazbērniem parādīt aherenno uz caura melna palaga fona pie drātīm piekārto stārvāru veriju mazliet modernākā gaisotnē. Galu galā tad jau to visu peintā džeki taisīs kā praksi priekšemtā, kurš visticamākais ka sauksies Divdesmit pirmā gadsimta hihigrafikas vēsture.

man patika dozors.
gan ka moovijs, ganka graamata.
btw, lai ar neesmu lielos draugos ar lasiishanu krievu meelee, jams ljoti viegli lasaas.

Lukjáņenko viegli lasās itin viss. Ja ar "itin viss" saprot to posmu, kas ir pēc pārvākšanās uz Maskavu. Pie kam - jamajam stāsti un romāni un visas citas herņas ir daudzslāņainas. Vieniem tur viena doma, citiem tur cita, bet pavisam citiem - neviena.

Bļatj, labi, ka atgādināji. Pēc tam, kad vairākkārtīgi ar sajūsmas spiedzieniem obzervēju naksnīgo sardzi, dienišķā tika iekļauta TBD listē, bet tā arī ir piemirsies realizēt. Sākotnēji tāpēc, ka, kā jau korekti norādīji, sievišķā auditorijas daļa izrāda skepses pazīmes, aber pēc tam vienkārši aizmirsās.

/Jauns ieraksts To-Do bārā./

oi! Kad iznāca uz ekrāniem aizgāju noskatīties až divreiz, kas gadās praktiski nekad. Reizi pa reizei skatos atkal un atkal. Abas, bet otrā (Dņ. D) patīk kaut kā labāk. Tas Zebulons ir kaifs un vispār viss tur kaifs. Titri, protams. Ahh, nu. Pat nezinu. Ir viena no personiskā toptop filmām.