Es pavisam noteikti nevēlos skatīties spogulī. Bail ieraudzīt sirmu galvu. Pārvākšanās ir viens, bet konsekvences ir pavisam kas cits. Bet par to citreiz. Iespējams, ka f/o ierakstā.
Un head hunting kantori ahujeļi. Zvana uz darba telefonu, prasot, vai es nemeklēju darbu. Umats.
Man jau vairākus laikus (:) ir svačiņš. Metāla herņa ap roku, kura ir piedzīta manam mikro izmēram. Un tagad nākas uzvilkt otru svačiņu. Jo pirmajais atlīka, savukārt bez pulksteņa uz rokas jūtos kā bez rokām (vai kaut kā tā). Ziniet, es biju jau aizmirsis to sajūtu, kāda ir, velkot pulksteni ar ādas siksniņu. To sākotnējo ādas stīvumu. To "pareizā" cohumiņa atrašanu. Ceru nenodrāzt jamo, jo tas smuki izskatīsies pie uzvalka. Vai neesmu buržujs? Viens pulkstenis ikdienai, otrs pie uzvalka. Jopcik. Esmu gan!