Bet ceļojums tomēr bija savādāks, kā citas reizes. Ne labāks, ne sliktāks, bet savādāks, varbūt tāpēc, ka ne tik priecīgs, kā citas reizes, bet tik un tā bija labi.
Apskatījos atvaļinājuma bildes beidzot.
Neapolē biju jau otro reizi. Pirmajā reizē iebraucu tur naktī un man tā pilsēta šķita baisa ar 3cm prusakiem. Toreiz viņiem bija atkritumu krīze. Jāsaka, ka varbūt vēl tagad viņiem ir krīzīte, jeb varbūt dienā tā izskatās daudz labāk. Iesākumā bija jādomā par drosmi, lai iepazītos vēlreiz. Un nekas, turp jādodās dienā.
Dzīve ielas līmenī. Kāda virtuve. Šādus skatus varēja vērot itin bieži.
Hello kitty.
Jaunizbūvētais metro.
Mazdārziņš.
Spāņu kvartāls. Nav tik baisi un bailīgi, kā stāsta.
Milzīgs laukums. Ne visai apdzīvots.
Un tad jau vēl pasaulē labākā picērija. Rindā visi ar numuriņiem. Pilns ar itāļiem, tas jebkurai ēstuvei uzliek kvalitātes vērtību.
Mhm... bija garšīgi.