Bet iepriekšējā nedēļas nogalē biju stingri apņēmusies savam dārgajam kokletītes uzcept. Tad nu liela māka - saldētavā stāv sagatavota kotlešu masa, tik vien kā atkausēt un uzcept. Iemetu kastīti ar masu somā un aizlaidām uz laukiem. Nākamajā rītā gaļiņa atkususi un brokastis jāēd, tad nu cepu kotletes. Tādas maziņas un smukiņas, un vienādas cepu un uzčurkstināju un tā un šitā grozīju, un vārcsakot dikti centos (ir jau arī vērts...). Viss process notika veiksmīgi un laimīgi beidzās un iznāca pilna bļoda ar glītām kokletītēm. Tad nu saucu dārgo brokastīs. Kotletes jamam lielā cieņā un es jau tīkamā satraukumā cēlu priekšā glītās kokletītes...
Pirmais kodiens kotletē un viņa seja pārvērtās nepārprotamā "kautkasnavkārtībā" grimasē, vien nesapratnē un izmisumā nopīkstēju - Kas nav labi???
Neko - ledusskapī stāvēja divas kastītes ar gaļu - vienā kotlešu masa, otrā malta gaļa bez garšvielām. Laikam, nav jautājumu, kuru kastīti es paņēmu un no kā uzmargoju smukum smukās kokletītes... Bet toties pusdienās bija maltās gaļas mērce ar zaļumiem, nu labi, mazliet pārcentos arī to taisot, bet tas nu gan bija tāds sīkums, ka nav pat vērts pieminēt.
Tā ka tā... virtuvē ar prieku ļauju šiverēties citiem.