Nevilšus tikām pie Freimaņa piemiņas koncerta biļetēm. Milzīgi saspiestajā pūlī dažpadsmit minūtes pastāvējām, kamēr izgrūstīti un saspaidīti pajautājām viens otram - Ko mēs te daram?
Nopirkām gurķi - pavasarīgo Mārupes, tagad esam mājās un...klausamies koncertu...
Katra dziesma ir neīsta, ar nepareizo balsi, nepareizajām emocijām - nekad, neviens nespēs to izdziedāt! Nespēs izdziedāt viņa sirdi! Nespēs izdziedāt viņa dziesmas!
Labi, ka esam mājās...
Notraucu asaru un eju pēc vīna.

Nē, es nevarētu būt tur arēnā bez asarām, pārāk smeldzīgi.

"Ziniet! Vislabāk es gribētu būt trusis. Es gribētu, lai mana pasaule beigtos ar pēdējo garšīgo pieneņu lapu. Bet kādam ir labpaticies manu truša būtību sabojāt ar vienu lieku rievu manās smadzenēs. Un tā nu es allaž iekuļos nepatikšanās, aizklīstot pārāk tālu no pļaviņas, kurā man atļauts ganīties! It kā jau mierīgi varētu pateikt nē, viss, pietiek, tepat jau ir labi un ērti. Bet tad es paskatos un pārējām trušu dvēselēm, un man ļoti gribas viņiem pastāstīt par lieliskajām meža zemenēm, kas aug tur, aizliegtajā mežmalā. Par vilkiem, lāčiem un pūcēm, un nātrēm, kas tiek cauri tavam biezajam un labi aprūpētajam kažokam.
Tā nu mēs, trušu kopiena, te dzīvojam un satraucamies par tukšo ledusskapi un basajām kājām rudenī, līdz dienai, kad Lielais Saimnieks tur, augšā, mums maigi apgriezīs sprandu un mūsu ādas izmantos jaunu pieneņu audzēšanai. Bet man, mīlīši, gribas saprast- kas ir tā nagla pakaļā, kas liek manai truša būtībai bāzt galvu katrā žoga caurumā aiz mūsu leknajām ganībām? Tik daudz reižu ir dabūts pa seju, bet- vienlaga! Ticiet man, meža zemenes ir daudz vērtīgākas par uzdauzītām acīm un pāršķeltu lūpu!" Freimanis