Nevilšus tikām pie Freimaņa piemiņas koncerta biļetēm. Milzīgi saspiestajā pūlī dažpadsmit minūtes pastāvējām, kamēr izgrūstīti un saspaidīti pajautājām viens otram - Ko mēs te daram?
Nopirkām gurķi - pavasarīgo Mārupes, tagad esam mājās un...klausamies koncertu...
Katra dziesma ir neīsta, ar nepareizo balsi, nepareizajām emocijām - nekad, neviens nespēs to izdziedāt! Nespēs izdziedāt viņa sirdi! Nespēs izdziedāt viņa dziesmas!
Labi, ka esam mājās...
Notraucu asaru un eju pēc vīna.