Mazliet pēc pusnakts daugavmalā dziedāja piedzērusies operdziedātāja.
Uzkliedzu, lai iet prom.
Paklausīja.

Jau pāris dienas mēģinu sadzīvot ar milzīgām skumjām un žēlumu... Tās skumjas, kad ir žēl cilvēku, cilvēces, laikam ir visdziļākās. Žēl par neprātu, nezināšanu un rāmjiem, un nastiņām, kuras liec muguras. Un žēl par nevēlēšanos atvērt acis un ieraudzīt vispirms sevi un tad pasauli, lai saprastu lietu kārtību.
Slinkums nav attaisnojams, tāpat kā nevarēšana.

Ar meditācijām vispār ir interesanti - ātri man izdodas atslēgties. Zinu, ka neguļu, bet arī neko nedzirdu, nejūtu fizisko ķermeni un esmu domu vakuumā, kaut kurp peldu netveramas bezkrāsas dūmakā. Arī vakar tiku līdz pirmajai skaitīšanai, tad atslēdzos, tad otrā skaitīšana un jau jāsāk sajust fiziskais ķermenis. Sajutos nokavējusi visu pasākumu, kad pārējie dalījās savās sajūtās. Kārtējās spēlītes ar apziņu, tikai gribētos arī kaut ko just, atcerēties un varbūt pie kādas dižas atklāsmes tikt.