Beigu sākums jaušams. Es vairs nesteidzinu, nerīkojos, tikai ļaujos laikam, gan jau kaut kad arī viņš pats sapratīs. Esmu nogurusi no nesaprašanās un pārpratumiem. Tā tam nav jābūt! Un arī laika vilkšanai nav jābūt - labāk ar asu cirtienu, nevis lēni un mokoši stiepjot. Bet man ir bail palikt vienai... Es zinu, ka tā vairs nekad nebūs - laiks iet un esmu jau cita, bet tomēr tas ir ieēdies dziļi un mēdz iesāpēties.

Ir nu gan šodiena!
Viens tāds mazs un melns - gruzīns vai armēnis, tagad izdomājis pie Vērmaņdārza estrādes vasaras kafejnīcu taisīt, es te tāpat vien parunājoties, jamam izmuldējos, ka Lido gudro vispār pārbūvēt estrādi un tās vietā ko līdzīgu Krasta lidiņam uztaisīt. Mani mēģinājumi tā kā salabot situāciju un iebilst, ka nekāda projekta Lido tāpat vēl nav, laikam palika nesadzirdēti... dikti jams dūres vīkstīja un viskautko sliktu par Ķirsonu domāja. Bet sacījās iešot uz Būvvaldi.
Un vēl saņēmu vēsti no Strazbūras par biļetēm un jau uzrakstīju iesniegumu par atvaļinājumu uz aprīli. Saņēmu priekšnieka zvanu, jo viņš nav izlasījis līdz galam manu iesniegumu (tur ir astoņi vārdi)un tagad satraucies, ka es jau nākošnedēļ gribot atvaļinājumu. Un personāldaļa arī zvanīja, ka neviens normāli iesniegumu divus mēnešus iepriekš neraksta, jo viņa varot to pazaudēt...