visas pasaules skumjas mani apsēdušas
bet toties fotogrāfijas iedvesmo
un patika roku sildīšana Doma laukuma pašā vidiņā
kreiso roku vajagot sildīt vairāk, jo tā esot siltāk

sākas lidojums
un pēkšņi zied ceriņi un kastaņsveces taisās kupenās
uz zara aiz loga svilpj strazds ar dzeltenāko knābi pasaulē
un muļķīgs smaids pār visu ģīmi...

ja u mami duročka...

Šovakar sajutu tauriņus pakrūtē. Un vēl joprojām tie tur plivinās un muļķigais smaids no sejas nenozūd. Bet tomēr pats labākis bija, kad es ierados, nevienu nepazīstot, šaubīga un mazliet sabijusies, iznācu kāpņu galā un viņš - Mākslinieks mani ieraudzīja... Kā pati svarīgākā šinī vakarā sajutos, izriezu krūtis, uztaisīju lielo smaidu un viss bija tieši tā, lai viņš priecātos, ka vispār esmu atnākusi...un viņš priecājās, tāpat, kā es, kad izrādījās, ka viņš manu vārdu atcerās no pirmās garāmskriešanas tikšanās... Un viss bija brīnišķīgi, viss bija tik brīnišķīgi un tieši laikā. Laikam savu VZD laiku simpātiju satikšanu nav īsti vērts pieminēt.