Šovakar sajutu tauriņus pakrūtē. Un vēl joprojām tie tur plivinās un muļķigais smaids no sejas nenozūd. Bet tomēr pats labākis bija, kad es ierados, nevienu nepazīstot, šaubīga un mazliet sabijusies, iznācu kāpņu galā un viņš - Mākslinieks mani ieraudzīja... Kā pati svarīgākā šinī vakarā sajutos, izriezu krūtis, uztaisīju lielo smaidu un viss bija tieši tā, lai viņš priecātos, ka vispār esmu atnākusi...un viņš priecājās, tāpat, kā es, kad izrādījās, ka viņš manu vārdu atcerās no pirmās garāmskriešanas tikšanās... Un viss bija brīnišķīgi, viss bija tik brīnišķīgi un tieši laikā. Laikam savu VZD laiku simpātiju satikšanu nav īsti vērts pieminēt.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}