Pātaru Ansis' Journal

Meklēju arhīvā vienu ierakstu, atradu dažus citus, kas nu jau vien manām acīm redzami. Šis, piemēram, man šķiet vienkārši ģeniāls:
08.03.2009.
"Gadās cilvēkiem (pēc sevis zinu) tāds dvēseles stāvoklis, kad gluži negaidot, kā krievi saka, возжа под хвост попала. Vēl trakāk - tad var iestāties nākamā stadija, kuru kāda mana draudzene dēvēja и понеслась пизда по кочкам. Arī pēc sevis zinu. Diemžēl;)
Un no šī stāvokļa ir dikti grūti iziet tā uzreiz. Nu iedomājieties - skrien tu - zirgs - no kalna: groži palīduši zem astes, sakas krīt uz ausīm un spiež uz rīkli, bet rati ik pa laikam sāpīgi iebliež pa pakaļu. Panika pilnīgā. Un tad tu nesies, visu savā ceļā graudams un samīdams lupatās: malkas šķūnīšus, suņu būdas, piparbodītes un mazus kaķēnus.
Un vai tam, kurš šādā brīdī, Labu Gribēdams, nostāsies Tev ceļā - mierinādams, kauninādams, Labus Padomus dodams vai norādams! Slapja vieta un nekrologs! Pofig: tēs-māmiņa vai labākais draugs! Un tur nu apvainoties vai raudāt nav ko - nafig līst auļojošam zirgam zem pakaviem! Un nevajag man stāstīt par cilvēkmīlestību "bet tur tālāk uz ceļa bērni rotaļājas" un "es gribēju, kā labāk, Tevis paša labā"! Ja tie bērni ir tik stulbi, tad tāds i viņu liktens - nav ko bojāt genofondu. Un ja zirgs pats noleks no kraujas - nu ar neko, neko;)
Ļaujiet tak lopiņam pašam tikt galā;)"