Rubrika, cilvēki. 

ceturtdien, 23.09.2010 @10:34 pm | Amnestija un Objektivitāte

-- Vladislāvs, 32.

Apmēram ik pēc stundas Es eju ārā pīppauzē. Un tieši iepretīm tai vietai, kur es sēžos uzpīpēt, notiek pamatīgi būvdarbi. Nu un ikreizi, es redzu vienu un to pašu ainu - celtnieki ne sūda nemāk ( brigadieris skraida un baurodams visus māca špaktelēt fasādi ).

Trešā cigarete.
Es esmu lietas kursā par to, kurš māk/nemāk aizpūst spraugas ar makrofleksu, kurš ir sešinieks un tā tālāk, un tā vēljoprojām.
No stalažām nolaidās brigadieris, piesēda blakus un aizpīpēja.

- Ko Tu par to domā?
-- Par ko ? Par fasādi, vai par taviem darbiniekiem, kas jāmāca špaktelēt?
- Nē, nu siena kā tev izskatās?
-- Em, neesmu specialists, bet izskatās tīri tā neko.
- Kā tevi vispār sauc? Mani sauc Слава(Vladislāvs)
-- Em, R. Klau, man jāskrien, darbi sauc.

Astotā cigarete.
Piesmēķēju papirausi, palūkojos uz stalažām un pamaniju Slaviku, kurš lūkojās lejā.

-- Kura jums tur jau kārta tiek ķēzīta virsū?
- Neko nedzirdu, pagaidi, nolaidīšos lejā.

Tā, viņš lienot lejā nokrīt pa kāpnēm, nedaudz sasitas un tomēr kaut kā atklibo līdz manīm.

- Ko Tu tur teici?
-- Prasu, kura kārta jau tiek ķēzīta virsū?
- Trešā.

Es jūtu, ka no viņa nes pēc alkohola.

- Zini, man vakar bija dzimšanas diena. Palika 32 gadi.
-- Ta jau vēl jauns teļš! Apsveicu.
- Zini, mani tiko atlaida no darba, bet es jau rīt kā likts būšu ierindā. Lai ko tas arī man maksātu, es pabeigšu šo sienu, kaut pat ja pazaudēšu visu naudu. Un ne jau naudā ir tā laime.

[...] ; Apmēram piecas minūtes mēs runājām par to, kāpēc laime nav naudā. Un šeit mūsu viedokļi sakrita.

- R. Tu man patīc. Tu esi foršs džeks. Klau! Mani aicina uz Maskavu strādāt. Brauc ar mani.

OK, like WTF?

-- Vecīt, es tak esmu pilsonis, kāda Maskava? Aizmirsti.
- Es pazvanīšu šur tur, un viss būs.
-- Heh, nu paldies, bet nē, paldies. Man tak jāpabeidz mācības, un tad tik varu kaut kur doties.
- Klau cik tev Tur pašlaik maksā? Nāc pie manis strādāt - mums ir labas algas. Es tev labi maksāšu.

[..] ; Слава iegrūda man savu numuru un vēlreiz pārprasija kā mani sauc.

Izrādijās, ka Слава krītot pa stalažām lejā, normāli iedragājis celi, kurš 'tagad' izskatās divtik lielāks. Un tomēr, es saglabāju viņa numuru. Mazums, kādreiz sagribēsies pastrādāt(pamācīties) uz fasādes. Jo manuprāt ar tādu skolotāju kā Vladislāvs, iemācīties ar visu.