142 

ceturtdien, 29.10.2009 @10:17 pm | Amnestija un Objektivitāte

- Vai tad mēs neredzēsim nākotni? - sauca sencis no septiņpadsmitā gadsimta otrās puses. - Mēs, kas esam tevi atmuguriski ienesuši tavā nākotnē. Vai
- Kas ir nākotne? - jautāja Leo un, pārlaizdams skatienu visai rindai, atgriezās pie tēva, kas stāvēja līdzās. Tēvs tvēra pie krūtīm un izņēma sirdi zelta pulksteņķēdē, pielika to pei auss un sacija:
- Sen jau laiks.
- Kas ir nākotne? - iesaucās Leo.
- Ej atpakaļ, - kliedza cienījamais sencis no septiņpadsmitā gadsimta, - tad viss būs tāpat kā senāk, tikai virve kļūs garāka, tā nu tas ir.
- Vai tad mēs neredzēsim nākotni? - sauca sencis no septiņpadsmitā gadsimta otrās puses. - Mēs, kas esam tevi atmuguriski ienesuši tavā nākotnē. Vai tu nezini, ka cilvēks ir tikai gabaliņš no virves?
- Kas ir nākotne? - jautāja Leo un, pārlaizdams skatienu visai rindai, atgriezās pie tēva, kas stāvēja līdzās. Tēvs tvēra pie krūtīm un izņēma sirdi zelta pulksteņķēdē, pielika to pei auss un sacija:
- Sen jau laiks.
- Kas ir nākotne? - iesaucās Leo.
- Ej atpakaļ, - kliedza cienījamais sencis no septiņpadsmitā gadsimta, - tad viss būs tāpat kā senāk, tikai virve kļūs garāka, tā nu tas ir.
Virvju vijējs iznāca no sava namiņa, un visi pievērsās tam; virvju vijējs iebāza pirkstu mutē un izņēma no turienes gabaliņu desas. Viņš izskatijās priecīgs.
- Leo,- viņš teica, - drīz mums beigas, pēc dažām dienām būsim gatavi. Tā ir sevišķa virve, tā domāta okeāna tvaikoņiem, jā, ar to var sasiet kontinentus, ja tie atkal sāks plūst kopā.
- Bet ko tad teiks mūsu seņči, ja mums būs beigas? - jautāja Leo.
- Viņi dziedās līdzi visas dziesmas, ko dziedāsim mēs, - teica virvju vijējs.
- Esmu tik nemuzikāls, - teica Leo.
Tā nebija taisnība.
Pēdējam sapnim bija gluži cits grafiskais attēls nekā visiem pārējiem. Daudzas smailes atkāpās plašu augstieņu un kalnu grēdu priekšā, kuras pakāpeniski nolaidās līdzenumā.
Dažu soļu attālumā viņš ieraudzija latīņu žogu, atvērtus vārtiņus un papeli, pie kuras bija piesliets divritenis ar pārdurtu pakaļējo riepu. Uz ceļa skanēja pazīstamas balsis; kad viņi gāja garām, viņš visus pazina. Viņi visi bija tik jautri, viņš gribēja viņus pasaukt. Viņš gribēja iekliegties: "Ūūū!" - kā māte mēdza viņu saukt, kad viņš bpavisam mazs rotaļājās dārzā ar pundurvistiņām.
Viņš gribēja iesaukties: "Ūūū! Es esmu šeit, pagaidiet!" Bet mēle neklausija. Tā bija kļuvusi kā liela, bieza zeķe, kā sabriedis petrolejas lampas deglis. Izrādījās, ka bija grūti iesaukties "ūū" un "es", un, "esmu", un "šeit". Vārdi iesprūda kā klijas sietā.
Gar žogu viņš skrēja pakaļ balsīm, kuras attālinājās uz pilsētas pusi, bet tad žogs nogriezās sānis. Viņam arī nācās nogriezties. Viņš skrēja gar satrupējušo, pelēko žogu augšup, lejup vai cauri tam, ja tas pēkšņi aizšķērsoja ceļu. Tad viņš ilgi stāvēja, piespiedis pieri augšējai latiņai, un pats sev teica, ka nekā nesaprot.
Viņš gāja arvien lēnāk un lēnāk un beidzot bija atgriezies atpakaļ, kur bija atvērtie vārtiņi un papele, un pie stumbra pieslietais divritenis. Viņš nostājās vartiņos un gaidija vīru, kas jau sen bija atnācis un aizsteidzies uz lauku.
Iegājis pa vārtiņiem, viņš rūpīgi aplūkoja velosipēdu, pataustīja pedāļus un atklāja, ka tie griežas. Viņš atkāpās mazliet atpakaļ un gribēja sacīt: ka tevi jupis, - bet mēle neklausija. Tā bija pārāk bieza vai arī mute pārāk maza. Balsis vēl joprojām bija dzirdamas. Beidzot pāri melei izlauzās skaņa. Blējiens, viņš zināja, ka tas ir blējiens. Tas viņu nomierināja. Viņi tur tālāk sapratīs, ka viņš ir šeit, ka viņš te stāv un blēj. Viņš stāvēja vārtos blēdams. Viņi vairs nesaistija pedāļi, kas girezās.
Vai kāds neatnāks? Viņš blēja klusītiņām, cik vien maigi spēdams, tādam nolūkam mēle bija laba diezgan. Viņš gabaliņu pagāja gar ceļa malu, tad sāka lēni skriet cauri smaržu viļņiem, kas kairināja nāsis, bet viņam šķita, ka apstāties nav vērts. Viņš gribēja doties tālāk. Viņš zināja kādu vietu, kur vēlējās nonākt. Ik pa brīdim viņš palēnināja skrējienu un pārstāja blēt, pēc tam skrēja tālāk.
Viņš nogriezās no ceļa uz takas, kas bija šaura, nomīdīta un tieši tik plata, cik vajadzīgs. Šeit smaržoja maigāk, apvidus bija mierīgāks un taka veda augšup. Tātad virziens bija pareizs. Tagad viņš apstājās biežāk un vēroja apkārtni. Viņš vairs nedomāja par tiem, kuri ar savām juceklīgajām balsīm bija aizgājuši uz pilsētu.
Taka izbeidzās, un viņiem bija jālauzās caur zemiem, dzeloņainiem krūmiem, viņš pacēla galvu un uzmanīgi skatijās apkārt. Tad pēkšni viņam uzdvesa svaigums. Klusu slīdēdams par mēmo gaisu, tas drīz pārvērtās šalkoņā, kritošā ūdens šalkoņā.
Pēc tam viņš attapās bezdibeņa malā, kur līdzīgi caurspīdīgajiem matiem plīvoja ūdens. Pa trasēm viņš nokāpa lejā un tulīt nonāca strautiņa malā, kur auga tik sulīga zāle, ka nevienam nebūtu dūšas to nobaudīt. Smaržoja pēc ziedošiem sīpolaugiem, vilinošiem kā pati nāve.