| Teksts ne par ko |
[Jun. 4th, 2013|09:42 pm] |
Ir tāda ķīmijas skola/apakšdisciplīna/ideoloģija/utml kā "zaļā ķīmija". Tai pamatā ir doma, ka jāsaudzē mums sirdij un citām ķermeņa daļām vistuvākā planēta, veicot dažādus ķīmiskos procesus. Acīmredzamās vadlīnijas vēstī, ka lai atbrīvotos no ķīmiskajiem atkritumiem, sanitārais mezgls galīgi nebūs piemērotākā vieta, un arī pa logu gāzt ārā to draņķību nevajadzētu. Tad ir mazliet smalkāki noteikumi, ka jāplāno sintēzes tā, lai rastos pēc iespējas mazāk blakusproduktu, jāizmanto šķīdinātāji, kurus iespējams pēc procesa reģenerēt un izmantot atkārtoti, turklāt vēlams, lai gadījumā, ja šie nonāk dabā, tie tur tā smuki sadalītos un ne paši par sevi, ne arī to sadalīšanās produkti nekaitētu nevienam susuriņam vai kukainītim, kas izdomājis čāpot garām. Vispār, nosacījumu ir dikti daudz, un visādas organizācijas šos vieš iekšā visur, kur vien tiek klāt.
Atzīšos, mani tas maz skar. Kantoris, kurā darbojos, skaitās gana neliels (procesu mērogu ziņā), lai nevienu nesatrauktu, ka kāds draņķis šad un tad noskalo izlietnē to, ko galīgi neklātos. Turklāt liela daļa personāla ir dzimuši, auguši, mācījušies un strādājuši padomju laikā, kad šie jautājumi, acīmredzot, bija krietni mazāk aktuāli. Tā nu reizēm sanāk redzēt kādu kolēģi strādājam tā, ka, liekas, dabai krietni draudzīgāk būtu, ja šo personu nosūtītu komandējumā uz Brazīliju izcirst kādu mūžamežu, vai uz Āfriku degunradžu medībās. Un tomēr, nevaru noliegt, ka zaļā ķīmija ir itin laba ideja. Galu galā, kas tik tajā dabā nav darīts, un grūti iedomāties, kur es reizēm liktos, ja nebūtu tādas vietas, kā daba. Tā nu jau kādu laiciņu atpakaļ tiku nolēmis, ka, ja reiz būs iespēja, pamēģināšu kādai problēmai atrast pēc iespējas "zaļāku" risinājumu. Iespēja radās.
Jau krietnu laiku cīnos ar vienu piņķerīgu reakciju, kas uz papīra izskatās gaužām elementāri, bet praktiski tik gludi vis neiet. Mazi iznākumi, grūti attīrīt, vēl visādas ķibeles... Un PIEPEŠI literatūrā atradu kādu "zaļo" rakstu, kas visai līdzīgas reakcijas ieteic veikt ūdens šķīdumā. Ūdens - tas ir zaļākais šķīdinātājs, kāds vien iespējams. Dabā šamā ir pa pilno, to var relatīvi viegli attīrīt, un ja gadās avārija, un kaut kāda iemesla pēc dabā nonāk liels daudzums ūdens, neviens ziņu portāls nejūtas spiests rakstīt virspusēju, štruntīgas informācijas pārpilnu rakstu, kura komentāru sadaļā deģenerātu bari izliktu visas savas imaginārās zināšanas par attiecīgo tematu, vai viens otram piedēvētu netradicionālu orientāciju. Ūdens - jebkura ķīmiķa palīgs un draugs, glābiņš un slapjais sapnis!
Problēma tāda, ka novārījis savu nelaimīgo reakciju ūdenī pāris dienas, secināju, ka laikam vis šis nebūs tas kolosālais gadījums, kad reakcija aizgājusi līdz 100% iznākumam, un iegūts absolūti tīrs produkts. Kaut kas mazlietiņ kolbā peldēja gan, bet krietni mazāk, kā varētu gaidīt, ja reakcija būtu izdevusies. Un vēl daudz mazāk, nekā ja būtu atgūtas izejvielas. Pie tam, tas pasākums oda pēc mandelēm. It kā ošņāt reakcijas maisījumu nav pieņemts jau teju gadsimtu (pirms tam tā bija standarta analīzes metode), bet kaut kā tomēr to šad un tad daru. Nujā, un pēc mandelēm nekas labs nesmaržo. Dažādi benzaldehīdi, bet nav ne mazākās iespējas, ka kas tāds man tur būtu varējis rasties. Un zilskābe, vai jebkura viela, kas to rada, saskaroties ar ūdeni. Šis variants likās ticamāks, tādēļ pārāk ilgi neošņāju kolbiņu - dzīvot tomēr patīk. Secinājis, ka esmu pavisam zaļi pasējis izejvielas un ne sūda neesmu ieguvis no produkta, izgāzu reakcijas maisījumu ārā. Un nepavisam ne tur, kur paredzējuši zaļās ķīmijas fani. |
|
|
