| Rrrrrrromantiķis |
[May. 19th, 2017|09:43 am] |
Pirms kādiem gadiem diviem-trim reiz gadījās novērot tādu amizantu ainiņu. Bija vasara, un es gāju pa ielu, un tobrīd biju nonācis gandrīz pie vienas baznīcas stūra. Pretī man ne visai ātri skrēja kāda sportiska jaunkundze. Ļoti glīta, un tā kā vasara, un tā kā viņa tāda sportiska, tad arī atbilstoši ģērbusies. Viņa bija tik tikko paskrējusi garām atvērtajām baznīcas durvīm, kad pa tām iznāca kāds vīrs. Šo vīru es jau iepriekš biju ievērojis pie šīs baznīcas (regulāri sanāk dienas gaitās iet tai garām), tik bieži, ka pieņēmu, ka viņš ir vai nu baznīcas darbinieks, vai arī ļoti regulārs apmeklētājs.
Vīrs ievēroja sportisko jaunkundzi. Nu, varbūt ne visu, bet sportiskās jaunkundzes dibens, iespīlēts īsajos un pieguļošajos sportiskajos šortiņos, vīra uzmanību pievērsa noteikti. Viņa skatiens tam bija kā piekalts, un viņa sejā atplauka gandrīz bērnišķīgi pārlaimīgs smaids. Pasaule viņam bija pārstājusi eksistēt, diez vai šis vīrs, ar visu savu regulāro baznīcas apmeklējumu, tobrīd būtu spējīgs atcerēties baušļu skaitu, vai Kristus vārdu. Vai savējo. Baznīca tobrīd viņam bija pie pakaļas (nu, vismaz burtiskā nozīmē - aiz muguras), viņš bija atradis jaunu pielūgsmes objektu. Sportiskā jaunkundze man bija jau paskrējusi garām, bet viņas soļu ritmu joprojām varēja nolasīt no vīra acu ābolu kustībām.
Šodien, ceļā uz darbu atkal sanāca iet gar šo pašu baznīcu. Un pie tās ieejas stāvēja tas pats vīrs. Turpat netālu kāds pāris atvadījās - pēc atvadu bučas vīrietis devās tālāk pa ielu, bet sieviete gāja uz baznīcu. Pie ieejas stāvošais vīrs viņai laipni uzsmaidīja un pasveicināja - tas liek domāt, ka drīzāk jau darbinieks. Sieviete, atņēmusi sveicienu, devās iekšā pa baznīcas durvīm.
Un šis vīrs, līdzko sieviete bija pagājusi viņam garām, tik izteiksmīgi pieliecās, lai paskatītos iekšā pa baznīcas durvīm, ka man nav nekādu šaubu, kam bija veltīts viņa skatiens. Sejas izteiksmi redzēt nevarēju, bet spēju iztēloties to pašu pilnīgās laimes pārpilno skatienu. |
|
|