| Ja gribi redzēt, kādā krāsā ir ķīmiķu humors, aizdedzini benzolu iekštelpās. |
[Apr. 13th, 2017|01:17 pm] |
Gan jau katrs ir dzirdējis tādu vācu uzņēmumu kā BASF. Pasaules lielākais ķimikāliju ražotājs. Galvenā mītne atrodas Ludwigshafen, un turienes BASF ražotne aizņem gana iespaidīgu pilsētas platību. Un kā jau no, faktiski, pilsētas mikrorajona varētu sagaidīt, ielām ir doti nosaukumi.
Starp tām ir viena ar visai interesantu nosaukumu Trichterstraße (tulkojumā - piltuves iela).
Nosaukuma vēsture meklējama 1921. gadā, kad šī BASF ražotne bija, pirmkārt, bišku mazāka, un otrkārt, citā pilsētiņā - pareizāk sakot, ražotne atradās turpat vien, kur mūsdienās, vienkārši Ludwigshafen vēl nebija izpletusies tik liela, lai tai būtu pievienota ķīmiskajai ražotnei piegulošā Oppau.
Tur šamie ražoja amonija sulfātu un amonija nitrātu - abi lietojami kā minerālmēslojums, otrais arī kā sprāgstviela, nu, un vēl vesela čupa ne tik plaši izplatītu pielietojumu. Gan jau labprāt būtu ražojuši amonija sulfātu vien, bet Vācijai Pasaules kara sakarā bija palicis čābīgi ar sēra pieejamību, tāpēc nācās ražot arī nitrātu. Viens no pēdējā trūkumiem ir tendence savākt no gaisa mitrumu, un rezultātā no pulverveida vielas pārvērsties par cietu, viengabalainu kluci. Kamēr tas notiek pāris kilogramu mērogā, nu, lai - var ar āmuru saklapēt gabalos, ar cirtni... Bet te - tonnām. Nebūtu problēmu savākt bariņu veču ar cirtņiem, ja ne uzglabāšanas tradīcijas - 20 metru augsti torņi.
Par, khm, laimi, BASF bija aktīvi ķērušies klāt problēmai, un pētījumu rezultātā secinājuši, ka, lai gan amonija nitrāts pats par sevi ir sprāgstviela, ja tas ir vismaz uz pusi pēc masas atjaukts ar amonija sulfātu, tad iegūtais maisījums, kas joprojām der minerālmēslošanai, neesot eksplozīvs. Līdz ar to, var droši tajā klucī izcirst caurumus, iekrāmēt saprātīgu dinamīta daudzumu (priekš tādām vārda "saprātīgs" definīcijām, kas savietojamas ar sprāgstvielu pielietojumu loģistikas problēmu risināšanai), un tad ar blīkšķi to pasākumu sadrupināt. Un nudien, tā jau kādu laiku bija bijusi normāla prakse darbā ar šo maisījumu.
1921. gada 21. septembrī gan gadījās ķibele. Kāda tieši - nav droši zināms, ņemot vērā, ka potenciālie liecinieki kopā ar lietiskajiem pierādījumiem nonāca vairāku kvadrātkilometru platībā. Pastāv tikai šādi-tādi pieņēmumi un aplēses, ka 1) jau pāris procentu amonija nitrāta vairāk, un maisījums kļūst pavisam labi sprāgstošs, 2) varētu gadīties, ka samaisīšana bija tāla no ideālas, un šur tur tā kluča tilpumā bija vietas ar augstāku nitrāta koncentrāciju, utt, utjpr. Bet rezultāts bija, vistiešākajā nozīmē, graujošs. Pāris mājām jumti tika norauti arī 30 km attālumā, un jo tuvāk epicentram, jo mazāk palikušo jumtu, logu, sienu, vienvārdsakot, nopietnāki postījumi. Upuru skaits tiek lēsts ap 500-600.
Un pašā epicentrā, kur reiz bija bijis ap 20 m augsts uzglabāšanas tornis, zemē bija izveidojusies ap 20 m dziļa piltuve. Tai tad arī par godu - ielas nosaukums. Piemiņai, ziniet. Lai nu būtu - man gan šis ielas nosaukuma skaidrojums izraisīja smīnu, par spīti traģiskajam notikumam, un šķiet apmēram tikpat lielā mērā piemiņas pasākums, kā pleķi uz griestiem laboratorijā nosaukt par šo pleķi pārvērstā ķīmiķa vārdā. Kas, ja tā padomā, man personīgi tīri labi patiktu, ja nu kādreiz sanāk par pleķi konvertēties... |
|
|