| mazmurkšķa mūzikas skola turpinājums |
[31. Aug 2015|16:58] |
nu tā. stāvu rindā pie kancelejas. iet garām instrumenta skolotāja, prasa, kā iet. mulsi saku, ka atnācu, lai uzrakstītu iesniegumu par mācību pārtraukšanu.
viņa pārvēršas sejā un sauc, kā nu tā, L taču ir tādas dotības! dzirde, atmiņa, pirksta kustības! nāciet uz soliņa, parunāsim.
(skolotāja ļoti forša, esam viņai pieķērušās.)
stāstu, ka mm mav nekādas intereses, nu tiešām nav, un ka visu laiku jāspiež, un tā vadāšana mums paralizē visu ģimeni, un tā tālāk. es tiešām tā domāju. es par mm spriežu pēc sevis, jo man arī ir vajadzīgās dotības, bet nav intereses. mūzikas skolā esmu gājusi 2 gadus, pārtraucu dzīves vietas maiņas dēļ, un ne brīdi neesmu to nožēlojusi. ja nebūtu tik ļoti mainījušies apstākļi, es droši vien būtu izspiesta pat līdz mūzikas vidusskolas beigšanai, un būtu diezgan nelaimīga. jo manu vecāko brāli piedabūja beigt mūzikas vidusskolu, un viņam, vispusīgam, bet diezgan eksaktam tipam, nav normālas izglītības.
jau kopš februāra mm grib uz to skolu neiet, bet mēs piespiedām pabeigt gadu, lai ir papīrs par sekmīgi beigtu pirmo klasi.
tā nu viņa runā un runā, šitā un tā, bezmazvai neizpostiet sava bērna nākotni. izvelk blociņu un ieraksta mm visizdevīgākos nodarbību laikus. lai vismaz vēl pusgadu izturot.
ek, mums tur rīt jāierodas piecos. abām, bez instrumenta. pēdējā iespēja.
mazmurkšķis raud. cerams, ka viņa noturēs pozu rīt piecos. |
|
|