| mazjānis un vilku bedre |
[21. Aug 2012|07:57] |
Mazjānis (4.5 gadi) ir Mazmurkšķa brālēns. nupat viņš ciemojās un abi sīči laimīgi spēlējās kopā vairākas dienas no rīta līdz vakaram, vispār nebija jāpieskata.
nesen noklausījos šādu sarunu. MJ: iesim sist Sanitu un Līgu!
MM: tu ko, viņas ir manas labākās draudzenes.
- un tas mazais puika, vai ar to tu draudzējies?
(Ralfs, 5 gadi.)
- nē.
- nu tad iesim sist to.
Sanita un Līga (12 un 14 gadi) saka, ka viņš tiešām garām ejot iesit vai pasaka "tu stulbene".
ieraugot mazzaķi (2 gadi) viņš parasti saka "tu nevari, tu nedrīksti, neņem". paņem sēžamo mašīnu, braukā mazzaķim apkārt un ar pamanāmu labpatiku skatās, kā šis raud.
viņš pavēlu sāka runāt un runas prasmi izmanto pārsvarā aizskarošām piezīmēm. ja kāds kļūdās, tad to viņš noteikti to norāda un apsmej. ja ir kāda spēle, viņš vēl nesapratis noteikumus saka "es būšu pirmais" un "tu nemāki". reiz viņš teica "man ir smukas drēbes, ne tādas kā jums" (tai brīdī viņam mugurā bija krekls ar uzrakstu "girl" un tik novalkāti šorti, ka tos varētu sajaukt ar svārkiem).
es nedomāju, ka viņš ir baigais agresors. viņš ir pārāk neveikls, lai kļūtu par nopietnu kausli. vecāki ir pilnīgi neagresīvi, viņu cītīgi audzina un par katru sīkumu ilgi lasa morāli. un kamēr viņš nesit mazmurkšķi, mani tas īpaši neuztrauc, jo pārējie prot aizstāvēties.
te laukos ir vairāki bērni, ļoti dažādi. bērnu skaits pa laikam variē no 2 līdz 10, vairums ir vecumā no 4 līdz 7. šī ir ļoti laba vieta kulturālai socializācijai, jo katram bērnam ir sava teritorija, katram kaut kas ir un kaut kā nav, un tad nu ik pa laikam kāds pie kāda iet ciemos. ne tā kā dārziņā, kur nevienam nav nekā un viss jāizcīna. mums ir smilšukaste un slidkalniņš, citiem atkal kaut kas cits. kad gribas tusēt kopā, tad tusē un kad negribas tad netusē.
cik es tos bērnus vēroju, tad arī nepieskatīti būdami viņi viens pret otru izturas ar patiesu cieņu un ir pieklājīgi. izņemot Mazjāni, kurš pret visiem bērniem, izņemot mazmurkšķi (kuru nesist viņam ir mācīts visu viņa dzīvi) ir defolti naidīgs.
un man liekas, ka te arī ir atrisinājums. savas māsīcas viņš redz vidēji reizi mēnesī. brāļu un māsu viņam nav. bērnus viņš redz tikai bērnu dārzā, bet toties katru dienu. laikam tur ir tāda vide, ka vienīgā izdzīvošanas stratēģija ir "es tevi sitīšu" un "tu nevari, es varu labāk".
pret pieaugušajiem viņš ir laipns, atklāts, draudzīgs, kaut gan pie vajadzības melo.
viņa vecāku vietā es painteresētos, kas tā par vilku bedri tajā bērnu dārzā.
var jau būt, ka visi bērni tur nekļūst tādi, bet šis varētu būt veids, kā vienaudžu sabiedrībā iekļauties bērnam, kas vēlāk sācis runāt un pagaidām nav atradis neko citu, ar ko izcelties. |
|
|
| handsfree |
[21. Aug 2012|13:17] |
nē nu šitais jāpieseivē.
martcore šorīt
...............................
man, protams, reizēm ir bail no cilvēkiem ar hands-free telefoniem
labi, es vēl saprotu visādus biznesa hujiznesa klerkus, kas ir izskrējuši pusdienlaikā līdz kioskam, lai ielietu sevī nedaudz brūnas žļurgas
bet satikt vēlā vakarā tumšā un vientuļā parkā sievieti ar izpūtušiem matiem, kas kliedz tukšumā "VIŅAI VAJAG NOGRIEZT KĀJAS! NOGRIEZ VIŅAI KĀJAS! UN IELIEC BEIDZOT TO VISTU KRĀSNĪ!"
pēc tam gribas nedaudz iedzert, ziniet |
|
|