| kekss |
[6. Mar 2010|10:23] |
pagājušās nedēļas tusiņā tika sanests daudz paikas, un viens keksiņš palika pāri. apaļš, lielumā kā divas plaukstas. aizvakar, kad viss cits bija noēsts un bērni gulēja, ķēros keksiņam klāt. tas bija mīksts un smaržīgs līdz pašam dibenam. skaidrs, ka saldumi ir neveselīgi, tāpēc es upurējos un tos iznīcinu. un mazmurkšķis tik un tā apēstu vien dažus kumosus, un sadrupinātu pa visām malām. bet varbūt tomēr vajadzēja iepriekš apvaicāties, vai citi arī negribētu upurēties, iznīcinot saldumus utt.
kad kekss bija apēsts, virtuvē ienāca meita. man seju droši vien vēl klāja drupačas, bet rokā bija koši sarkana lentīte, ar kuru bija apsiets keksa iesaiņojums. mīļi smaidot piedāvāju to bērnam. meita no sirds nopriecājās, atnesa mīksto zaķeni vārdā džeraldīne un palūdza apsiet viņai ap kaklu. pēc tam nēsāja dzīvnieciņu pa māju un stāstīja, ka džeraldīne ir laimīga.
riktīgs briesmustāsts. turkāt ļoti var gadīties, ka nākamreiz es darītu tāpat. laikam man ar galvu nav viss kārtībā. |
|
|