| pasaka par sniegbaltīti un septiņiem rūķīšiem. |
[20. Okt 2009|15:41] |
kaut kā dīvaini, ka princis viņu tā ņēma un bučoja (mironis ta tomēr, kaut arī nebojājas) un ka viņa uzreiz tā atdzīvojās. varbūt viņa jau tāpat būtu atdzīvojusies?
atcerējos, pirms dažiem gadiem ziņās lasīju, kāda jauniete bija it kā nomirusi, bet patiesībā dzīva, un nolikta morgā uz apbedīšanu. morga darbinieks bija nekrofīls. kad viņš ķērās pie savu baiso vēlmju realizēšanas, meitene atģidās. meitenes vecāki neizvirzīja pret darbinieku nekādas pretenzijas, jo viņš tomēr bija izglābis meitenei dzīvību.
tas tā kā met citu gaismu uz šo pasaku.
un ir jau vēl citas pasakas par nekrofiliem arī, piemēram, ērkšķrozīte. vecajos laikos ne vienmēr nomirušo cilvēku apskatīja ārsts, un sasodīti bieži varēja gadīties, ka apbedīja dzīvu cilvēku. par to ir visādas leģendas un teikas. varbūt bija zināms pieprasījums pēc nekrofiliem.
tfu tfu tfu.
un tā kā gadsimtiem cauri ejošajos stāstos lietas parasti pazaudē savus īstos vārdus, tad atzīšos savās aizdomās, ka pelnrušķīte patiesībā pazaudēja nevis kurpīti, bet korseti. jo kā nu tā var būt, ka vienam skuķim pēda ir tik maza, ka neder pat nevienam zīdainim. vai kaut kādas baisās deformācijas bijušas? nu nez, tad jau viņa nevarētu tik ilgi padejot. korsetei tomēr vairāk tādu parametru, kuros grūti satilpt. un vecajos dīvainajos viduslaikos kāpēc gan lai tā nebūtu gadījies, ka princis nevis rātni dejoja līdz pusnaktij, bet vedināja meiteni pastaigāties uz kādu tumšāku kaktiņu. |
|
|