| sēreņi |
[5. Aug 2009|14:34] |
sēžu un klabinu pļavu atskaites (neielabotu zālāju inventarizācija).
šogad man bija tā laime pavandīties pa daugavas kreiso pusi pie aizkraukles. jau sen prātoju, kas tur varētu būt, ja daugavas labais krasts tik apdzīvots, bet turpat otrajā pusē milzīgi mežu masīvi; lūši un vilki pilnīgi rēgojas ārā no kartes.
tur ir jaunjelgava. kaut kas ekstrēms, pilsēta blakus skrīveriem ar tādu nosaukumu. nu labi, es jau zinu to stāstu par hercogu jēkabu, bet labi vismaz, ka par pārventu nenosauca.
visi jaunjelgavā satiktie cilvēki (tur braucām tik cauri) bija drūmi onkuļi ar pilnīgi vienādām frizūrām - viņiem bija pāri pierei tumšu matu svītra (nu tāda josla iekš matu tukšuma). citādi tur izskatījās apmēram tāpat kā valdemārpilī. pilsēta, kas nav pa ceļam ne uz kādiem lieliem centriem.
sērenē un secē cilvēki bija sērīgi un drūmi. tie bija sēreņi, un ne velti - tur daudzviet pat rādio zonas nav.
vēl pabiju arī staburagā, daudzesē un sunākstē, ak prieks. bet vispār tur mazliet ir tā kā zvārdes poligonā. zvārdē ir tā, ka ir biezi meži, un ik pa laikam biezā mežā ir pamatīgas māju drupas. atsevišķas mūra sienas mežā bez klajuma pazīmēm. nu un arī šai daugavas pusē ir līdzīgi - daudz pamestu un dažādās pakapēs sabrukušu māju. turklāt nevis tādas nieka mājas, bet no lieliem akmeņiem mūrētas līdz pat čukuram. laikam daugavas paresnināšanās kopā ar daugavas labā krasta ceļu izbūvi un upes šķērsošanas iespēju samazināšanos ir nostrādājusi līdzīgi kā okupācija plus izvešana. un tas viss mazāk nekā 100 km no rīgas.
vēl tur ceļmalā pie ķeguma ir norāde uz R.Ezeras memoriālo istabu. es nemaz negribu uz to istabu; pietiek, ka mēs jau braucām pa viņas memoriālo ceļu. man liekas, šo ceļu viņa ir aprakstījusi daudz vairāk nekā savas istabas.
uz ceļa nebija neviena paša stopotāja. |
|
|
| brīvība |
[5. Aug 2009|18:25] |
nekas tā neierobežo cilvēka brīvību kā nespēja sadzīvot ar līdzcilvēkiem. M.Montesori.
(atvainojos par banalitāti; šito es pašlaik lasu.) |
|
|