| kārtība 4 |
[8. Apr 2009|09:24] |
Man ir apnicis kārtot māju. tagad, kad nāk aukle, es no rītiem to daru pusstundu - stundu. izslauku un izmazgāju grīdas, sametu mantas pa vietām, spodrinu virtuvi. putekļus neslauku, ja nu reizi pusgadā. sašvīkāto putekļu kārtu uz melnās kumodes uzlūkoju ar patiesu labpatiku, kā pēdējo atlieku no sevis, savu pēdējo bastionu.
ar pāris nedēļām pietiekot, lai radītu jaunu paradumu. tomēr pa šiem diezgan daudzajiem mēnešiem man pilnīgi noteikti nav iestājusies atkarība no slapjas slotas. tikai ja agrāk es par savu nekārtību kaunējos, tad tagad man ir pārliecība, ka nekas jau manās kvalitātēs nemainās no tā, vai istabā ir nekārtība vai nav. un jēga nekāda, jo pēc dažām stundām nekārtība atgriežas. un grīdu slaukot ir stipri vienalga, vai slauka vienu dienu vai divas nedēļas biezu kārtu. divas nedēļas biezo kārtu slaucīt ir pat foršāk - var skaidri redzēt, kur ir izslaucīts, un tikšanās ar pagultē iekrātajiem apģērba gabaliem sagādā prieku. sakārtota māja - tas ir kā kāršu namiņš, ko būvē tikai tāpēc, lai parādītu un sagāztu. tas ir kā smilšu kāpas apgleznošana pirms vētras. tas ir kā veļas gludināšana un salocīšana pirms samešanas veļas mašīnā. nu bezjēdzīgi tak.
tā nu pamazām sāku ar lepnumu skatīties uz putekļiem. velns ir izdzīts ar belcebulu, vainas apziņa izdzīta ar pareizuma realizāciju.
upd. šis ir turpinājums no
1 http://klab.lv/users/kihelkonna/6115.html
2 http://klab.lv/users/kihelkonna/4367.html
3 http://klab.lv/users/kihelkonna/5689.html |
|
|
| |
[8. Apr 2009|11:29] |
a es šonakt pa sapņiem nomiru. kaut kā tā sanāca, es biju peldēties un nomiru laikam ar sirdi, tāda pati beigta iznācu krastā un kaut kur apgūlos, un pēc tam bija skandāls, kā tā, ka neviens nebija pamanījis, ka es nomirusi. tur vēl kaut kas bija līdzīgā garā, bet neatceros.
(sirds man izcili vesela ja kas) |
|
|