| kā sīce kliedza |
[6. Sep 2008|07:57] |
vakar sīce centās aizsniegties no skapīša līdz krēslam un nokrita. diezgan nejauki nokrita, gandrīz ar visu krēslu, un ilgi un skaļi raudāja. viņa reti krīt, tā ka bija dusmīga arī.
bet kad padomā, pirms nedēļas, kad laukos kāds bija atstājis durvis vaļā un viņa joza ko spēja sen kārotajā virzienā uz lejupvedošām nepabeigtām kāpnēm bez margām, un mēs ar ōmiņu viņu apdzinām un durvis degunpriekšā aizvērām - toreiz viņa kliedza vismaz divreiz skaļāk. viņa kliedza TĀ. uz brīdi man ausis kļuva mīkstas, it kā virsskaņas lidmašīna būtu garām nolidojusi. un ilgi nevarēja nekādi nomierināt.
kad tā padomā, baigi kruti. raksturs. cēlie mērķi viņai ir svarīgāki par vietēju apdauzīšanos. |
|
|