| lauki, prātoju un skatos uz ābelēm |
[2. Jun 2008|01:48] |
bet kad kaut kur kaut ko iestāda, tad iestāda tur arī kaut ko no sevis. tajā pļavas galā līdz šim man neko nevajadzēja, bet tagad ik pa laikam eju skatīties, kā patisons aug. kaut arī tie laksti gluži labi pastāv bez manis. un nevar redzēt, kā aug, jo nekas nekustas.
tāpat katru nedēļas nogali eju skatīties savas ābeles un ogu krūmus, visus pār kārtas aplūkoju.
tur ir kaut kas.
kaut kāda piesaiste.
tā visi varētu visur kaut ko sastādīt, pa visu zemi, un tad krustu šķērsu braukt skatīties, kā aug.
bet neder piedalīšanās stādīšanas talkā.
arī ja tev iedod stādus un pasaka, ej iestādi tur un tur, tas nav tas.
pat ja nokomandē, kur ko vajadzētu darīt, un pats visu sagādā un izdara.
vajag, lai stādīšana būtu savs projekts, savā vadībā, ar izdomāšanu, stādu iegādi un aplaistīšanu.
jeb vienkārši paplašinu savu apdzīvoto telpu. citi iečurā, es iestādu. |
|
|
| jauni naivismi |
[2. Jun 2008|08:54] |
|
"ja cilveeks ir idejots tad ir idejots un tas nav aarsteejams. es ar taadu vienu idejotu reiz arii dziivoju kopaa un ja ar smadzenem nav kaartiibaa tad nebuus nekad. protams, vinji var uz laiku achohnities un luugt piedoshanu, bet driiz vien tas viss atkal ieies vecajaas sliedees un viss." |
|
|