| apcerējums par brīvo gribu - ne tikai mazmurkšķim. |
[7. Jan 2008|07:20] |
es jau to gribēju uzrakstīt pirms 3 nedēļām, kad nospriedu, ka manai sīcei vēl nav brīvās gribas un uzstājības. ieraudzījusi manā rokā telefonu, viņa to, protams, sagrib, bet, kad es to viņai noņemu, tad viņa neprotestēdama, bet bez īpaša entuziasma ķeras pie citām, sen apnikušām mantām. tikai dabīgi būtu šajā situācijā palaist pamatīgu ķērcienu un nelikties mierā bez tā telefona rokā un mutē. bet viņa vēl nav sapratusi, ka tāda iespēja ir, gribēt kaut ko un cīnīties par to. tā nu viņa samierinās ar iespēju no pieejamajiem labumiem izvēlēties kaut ko, un arī noraidīt to, kas ir nepatīkams.
patiesībā ar lielu daļu pieaugušo ir līdzīgi. ja viņiem jāizdomā, ko viņi grib, tad ārpus ēšanas, izgulēšanās un tamlīdzīgām pamatvajadzībām nekas tāds īpašs prātā nenāk. ķipa mainīt profesiju, dzīvesvietu, apkārtējos ļaudis - varbūt derētu, bet nu pilnīgs atmirums tajās domās, kur būtu jābūt savām lielajām vēlmēm jābūt. un vēl viņi zina, ko viņi negrib. bet visā visumā viņi apskatās, kādi labumo ir deguna priekšā, no tiem izvēlas. un, ja labumu kāds pievāc, tad grimst daiļā melanholijā.
psiholoģijas speciālisti skaidro, ka tas ir no bērnības. bērni nemitīgi kaut ko grib (piemēram to, kas pieaugušajiem rokās, it īpaši, ja plīstošs). pieaugušie nolemj, ka bērnam ir atļauts gribēt tikai ēst, gulēt un uz tualeti, un šādu modeli arī ievieš.
es nezinu, kas ar mani ir noticis 6 mēnešu vecumā, un ko izdarīja ar manu brīvo gribu.
kopš nedēļas sīcei brīvā griba ir uzradusies. nevaru vairs tā mierīgi izņemt viņai no rokām telefonu un viss. vajag vismaz kaut ko citu labu iedot vietā, piemēram, atļaut notīt havajpapīra rulli.
ko es ar to gribēju teikt.
tagad kā nesalauzt otrā to, par ko man lāgā nav skaidrs, kas tas tāds ir.
(bet varbūt jau nosaukt problēmu vārdā ir daudz.) |
|
|