Apnikam man šī valsts!

Nē, valsts ir ok, bet tas bardaks, kas šeit noteik jau ir līdz kaklam.

Gribu prom!

Iebraucu šodien darbā, lai sagatavotu šādus tādus mācību materiālus. Nu jau viss ir gatavs, bet uz mājām nesteidzos. Darbā jūtos tik omulīgi, ka uz mājām braukt nemaz negribās.

Vai tiešām man atkal ir piemeties darbaholisms?

"Patiesība ir tas, kam Tu tici."

"Cilvēks ir iemīlējies tāpēc, ka ir iemīlējies. Mīlestībais nav vajadzīgs iemesls"

Dzīve ir vienkārši viena liela, lieliska un brīnišķīga padarīšana.

Tas jau nekas, ka man nobeidzās piezīmjdators, kurā bija visi mani darba un mācību materiāli. Darbā arī nobeidzās arī tējkanna - tā kā pie savas iemīļotās tējas es ar' netieku.

Bet tas jau nekas - dzīve taču ir skaista, vai ne?

Bezmiegs ir īpaša cilvēka organisma reakcija uz stresu.

Šis nav oficiālais skaidrojums skaidrojums šim jēdzienam. Tā es vienkārši paskaidrotu, kas ir bezmiegs, saviem, balstoties uz savām zināšanām.

Patiesībā bezmiegs cilvēka evolūcijas rezultātā ieguvis nedaudz citādāku funkciju, nekā tas sākotnēji bija paredzēts.
Cilvēka vajadzīgu pēc miega kontrolē smadzenes. Tajās esošais savdabīgs veidojums pilda biopulksteņa lomu, palīdzot smadzenēm noteikt diennakts laiku. Normāli, iestājoties naktīj, smadzenes ziņo organismam, ka būtu īstais laiks doties pie miera. Cilvēks to izjūt, ka miegainību.
Tomēr brīžiem miegs var nozīmēt nāvi. Tā vismaz agrāk ir bijis, kad, cilvēkam dzīvojo kopā ar mežonīgo dabu, bieži vien varēja draudēt briesmas, piemēram, no plēsoņām. Mūsdienās šīs bīstamās situācijas ir pieņēmušas nedaudz citu izskatu. Parasti organisms ar briesmām asociē stresu, ko rada mūsu pašu pārslogotā ikdiena.
Tad lūk... Smadzenes, sajūtot kādas briesmas, aktīvē īpašo darba režīmu - bezmiegu, tādā veidā mazinot nepieciešamību pēc miega.

Tas tā, nedauz teorijas...


Diemžēl man ļoti bieži nākas baudīt šo īpašo režīmu. Brīžiem izdodas izmantot šo laiku tīri lietderīgi, piemēram, pārdomām un domu sakārtošanai. Lūk, tikai no rīta moka nežēlīga vēlme gulēt.

Man noteikti ir vajadzīgs atvaļinājums.

Liela daļa cilvēku no manu draugu, kolēģu un paziņu loka, ja labu laiku atzīst, ka īsti viss ar mani nav kārtībā. Pašam jau ar' diezko stabila sava domāšana neliekas.

Man ir vajadzīgs atvaļinājums.

Cilvēka psihe ir diezgan neveiksmīgs dabas joks.

Šodien stāvot ēdnīcā un vērojot ēdienkarti, manā prātām cauršāvās kāda nepatīkama doma, un viss... Tas lielais izsalkums, kas mani bija atvedis uz to ēstuvi, vienā mirklī pazuda, garīgais nokritās zem vidēji pieļaujamās normas, un visas iekšas tā kā sagriezās...

Un tai domaj nebija nekāda sakara ar ēdienu vai ēdnīcu. Es vienkārši aizdomājos, kāpēc Viņa man neatbild uz īsziņu.

Gandrīz katru dienu nākas ziņās lasīt, ka notiek kāda avārija, kurā ir bojāgājušie...

Kādreiz es īpašu vērību tiem rakstiem nepievērsu. Protams, nebija patīkami, ka uz mūsu valsts ceļiem iet bojā cilvēki.

Bet tagad katreiz aizdomājos, ka ļoti daudzi mana dzīvē svarīgi un bieži vien neaizvietojami cilvēki ikdiena braukā pa mūsu plašo valstiņu. Un katreiz nākas cerēt, ka es šajās ziņu lentēs neredzēšu viņu vārdus.

Diemžēl bieži vien uz ceļa mirst ne pie kā nevainīgi cilvēki, nevis tie idoti, kuru vainas dēļ viņi mirst.

Un atkal esmu nobījies...

Diena sākās netajā labākajā veidā... Biju aizmirsis maku mašīnā, bet mašīna aizbrauc bez manas ziņas...

Un cik gan ir nožēloja ir eksistence šajā pasaulē, ja pazūdod makam, es sajutos galīgi niecīgs un bezspēcīgs. Nauda tomēr valda par cilvēku.

Tomēr viena patīkama īsziņa un smaids līdz ausīm visai dienai. =)

Es tā padomāju, ka būtu vērts izlasīt Bībeli. No sākuma līdz galam.

Domājams, ka tā būs interesanta lasām viela. :)

Nevaru aizmigt. Nezinu, kas īsti ir tam par vainu. Iespējams, ka šodien, tas ir, vakar esmu kārtīgi irgulējies, tāpēc ar' uz to miegu tā īsti nevelk. Bet varbūt arī man vienkārši neliek mieru manas nu jau ierastās pārdomas. Labi... Tas patiesībā nav īstī svarīgi...

Šobrīd guļu uz sava dīvāna, ietinies segā, un baudu piezīmjdatora priekšrocības. :)

Bet par ko tad īsti es domāju? Patiesībā par vienu un to pašu: par to, ka man apnika būt vienam.
Tajā pašā laikā man nav skaidrs, kāpēc tā? Kāpēc es jauns būdams negribu baudīt dzīvi visā tās krāšņumā, nevienam nepiederot? Kāpēc man tik ļoti gribas, lai man blakus būtu tā īstā, tā vienīgā?
Nē... Protams, ka mēs visi pēc tā tiecamies - jo varbūt tieši tā arī ir šī dzīves jēga: atrast to vienīgo un pavadīt atlikušo dzīvi kopā ar viņu.

Jau kopš skolas gadiem man bījusi tendence veidot tikai ilglaicīga attiecības. Lai gan, kāda tur tendence? Mana dzīvē nav bijušas nevienas nopietnas attiecības. Protams, ir bijušas nopietnas iemīlēšanās. Patiesībā es tikai nesen atguvos no iepriekšējām jūtām.
Būdams viņā iemīlējies vairāk nekā 2 gadus, es tomēr beidzot atradu sevī spēku to viņa pateikt. Tomēr tagad mēs ar viņu esam tikai draugi. Par laimi, es jau biju sevi sagatavojis šādam iznākumam un emocionāla trieciena nekāda nebija. Tomēr visas iekšas bija sagriezušās otrādi. Pašsajūta bija vienkārši graujoša.

Tagad esmu kārtējo iespējamo attiecību sliekšņa. Bet es baidos, es nežēlīgi baidos no kārtējā "būsim draugi" varianta. Jo man vairs negribās pārdzīvot to, ko esmu pārdzīvojis.
Es nezinu kur iet šīs attiecības, vai tam ir iespējamas laimīgas beigas, vai tās jau bija un ir nolemtas neveiksmei?
Bet varbūt esmu vienkārši nobijies no tuvām attiecībām? Varbūt man ir vienkārši bail spert nākamo soli attiecībās? Varbūt tas ir tas īstai iemesls, kāpēc es palieku tikai uz draudzības līmeņa?
Un varbūt tieši tāpēc es nespēju saredzēt to momentu, kad ir jāspēr tas izšķirošais solis? Varbūt esmu nobījies no tuvām un īstām attiecībām?
Patiesībā pāris dienu atpakaļ esmu sapratis, ka nespēju iztēloties sevi nopietnās attiecībās ar kādu. Varbūt tieši tas ir iemesls visām manām neveiksmēm šajā mīlas frontē?

Pirmais ieraksts dienasgrāmatā tika veikts īsi pirms pusnakts ;)