| Otrā daļa. |
[Jan. 8th, 2006|07:46 am] |
Nu protams, ka visi sestdienās klausās džezu Valmierā.
Tās bija četras istabas, jeb uzaicinājums uz nāvessodu. (Tev gan jocīgi tie jociņi)
Jā, mēs visu darām pamazām.
Preiļos toreiz apsolīja manis dēļ apprecināt suni un kaķi.
Šodien biju vēl foršākās kāzās - šīs bija pirmsfebruāratiesas kāzas ar pēdējo cerību uz vienīgo ģimenes apgādnieku. Jo sievietes un vīrieša laulību jau valsts Satversmē aizsargā. Ja tā paskatās.
Cēsīs ziema. |
|
|
| Ha ha ha |
[Jan. 8th, 2006|01:05 pm] |
| [ | Skan |
| | Smog - Hangman blues | ] |
Ha ha ha
Life's a joke
A waiting game now.
A juggling of vices
Tiny tiny vices
And they don't anchor me
To the ground
I know who the hangman is
So life's a joke
Ha ha ha
Ha ha ha
The clocks on the wall
Creeps higher.
Save save
Restraint restraint.
It's a joke
And I know who the hangman is
A ship in a vial
A headstone on the wharf
And it will pin me
To the ground
Ha ha ha
Ha ha ha
All the lights look green
So unbend
Your toughest smile
I think we've got
I think we've got
I think we've got
One more mile
Ja mēs ticam sevis iekšēji nemainīgajam egoismam, vai mēs iemīlam tos, kuri neslēpjas un cenšas būt "patiesi" pret mums un pasauli, vai arī piespiežam savu prātu ticēt un iemīlēt brīnumam, vai arī burvīgai spēlei. Ja būtu jāliek uz reālu piķi, teiktu 40/60. |
|
|
| Par |
[Jan. 8th, 2006|10:25 pm] |
| [ | Skan |
| | Smog - Say Valley Maker | ] |
visām tām lietām, kas man ļoti, ļoti patīk, es nekad, nekad nerunāju. |
|
|
| Un |
[Jan. 8th, 2006|10:26 pm] |
|
jebkurā situācijā ir jāturpina koncentrēties tikai un vienīgi uz savu praksi ilgtermiņā. |
|
|
| Atkal |
[Jan. 8th, 2006|10:34 pm] |
|
sāku reibt, bet šoreiz, gan pirmo reizi no lomām, ko pametusi dzīve. Nē, ne Tuvu es tur šiem ļaudīm un ideāliem režisors. |
|
|
| To, |
[Jan. 8th, 2006|10:39 pm] |
|
kas ir neatgriezeniska gļēvulība, tāpat kā "tīra" piedošana vispirms es gribētu izdomāt, un uzreiz pēc tam nekavējoties izdzīvot. |
|
|
| To, |
[Jan. 8th, 2006|10:42 pm] |
|
ko es kādreiz varētu izdarīt, es pieņemu, ka nekad tā arī neuzzināšu, bet ar katru sekundi es pat fiziski apjaušu to, ko nekad, nekad nedarītu. |
|
|
| Sapņos |
[Jan. 8th, 2006|11:22 pm] |
mani vienmēr sauc tiesas priekšā. Tā gan nav tāda īsta tiesa ar zvērinātajiem un advokātiem, vairāk gan tāda kā linča tiesa, kur es atrodos pilnīgi viens pret veselu baru ieinteresētajām personām. Dīvainā kārtā, tās bailes, ka mani tūlīt nolinčos dara mani mežonīgi viltīgu un mans prāts strādā kā tie dārgie Šveices kvarca pulksteņi. Parasti es cenšos kaut kādā ziņā pielabināties, stāstot, ka patiesībā es esmu foršs džeks, te nokļuvis pilnīgi nejauši un ka mani nodomi ir vislabākie. Tas gan parasti nostrādā uz sievietēm, jo jūtu, ka atsevišķām no viņām acīs pavīd vēlme mani glābt. Tomēr skarbie vīri, kas stāv man iepretim ir vēl acīgāki un šaubas savu mīļoto sievu un meitu acīs viņos uzdzen simtkārt lielākas dusmas. Tad es parasti, laikam cenšos draudēt, un vēl pēc tam, laikam bēgt. Kaut gan nekur jau nav jābēg, jo esmu pilnīgi pašpietiekams.
Cilvēki vienā mirklī nepārvēršas neliešos vai dievināmos brīnumos, tie tādi jau piedzimst. (c) 2006. |
|
|